Svētku sveiciens

Priecīgus Ziemassvētkus un Laimīgu Jauno gadu!

Priecīgus Ziemassvētkus un Laimīgu Jauno gadu!

Četri mēneši

Aptuveni tik daudz pagājis, kopš mana pēdējā ieraksta šeit. Nav jau tā, ka pēkšņi būtu aptrūcies, ko rakstīt. Vienkārši izvēlējos paklusēt, jo kā vēsta sena paruna, tā it kā darot visgudrākais. Tātad no manis esat ieguvuši četrus mēnešus klusuma, savukārt es nejūtos ne par kapeiku gudrāks, kā pirms tam. Šajā sakarā ar muguras smadzenēm jūtu, ka kaut kādā ziņā esmu apčakarēts. Un visstulbākais ir tas, ka no praktiskā viedokļa skatoties, esmu apčakarējis sevi pats. Tomēr gribēju pateikt, ka mums (sabiedrībai) ir ļoti liela problēma, būtu vēlams to atrisināt jo ātrāk, jo labāk.

Problēmas būtība ir tā, ka pēdējā laikā cilvēki saņem nosodījumu par to, ka saka, ko domā. Temats “bēgļi” tam ir lielisks piemērs: Kāds ieraksta socportālā, ka viņš nevēlas šeit redzēt bēgļus, jo visticamāk saskata viņos draudus latviskajai dzīvesziņai un automātiski saņem nicinājuma pilnus skatienus komentāru formātā. Rezultātā cilvēks atklājot savas bailes publiski ir ieguvis 5 draugus, kuri vairs nav viņa draugi, nosodījumu no 40 atlikušajiem draugiem, kā arī viņš vēl tiek noreportēts socportāla administrācijai kā naidu kurinošs elements.

Vai otrādi – nopublicējot informāciju, ka bēgļi nebūt nav teroristi un viņi visi vēlas tikai tikt tālāk prom no kara, kas notiek viņu dzimtenē, latviskās dzīvesziņas piekopēji automātiski identificē šo personu kā aklu idiotu, kurš neredz, kas patiesībā notiek! Līdzīgs scenārijs, kā iepriekšējā gadījumā.

Mīļie tautieši. Mēs tik ļoti bēgām no Padomju Savienības, kurā bija aizliegts viss, kas nesaskanēja ar Komunistiskās partijas vadlīnijām, ka bēgot esam apskrējuši kaut kam apkārt un atrodamies tieši tur pat, kur bijām pirms Valsts neatkarības atjaunošanas. Bailēs nepateikt kaut ko lieku vai tādu, kas nesaskan ar sabiedrības domu. Bailēs palikt atstumtam citāda viedokļa dēļ. Bailēs tikt sodītam par skaļiem vārdiem. Bailēs palikt nesaprastam, ja norādi uz kādu netaisnību.

Šādas lūk nepriecīgas pārdomas Latvijas svētku nedēļā.

Dievs svētī Latviju!

Dievs svētī Latviju!

Nevienam nav noslēpums, ka daļa ļaužu Latvijā ir sašutuši par slavenākās pašmāju populārās mūzikas grupas “Prāta Vētra” uzstāšanos festivālā uz Krievijas bruņoto spēku tanku fona.

Нашествие

Нашествие

Savukārt otra daļa ļaužu Latvijā ir sašutuši par pirmo ļaužu daļu un uzskata, ka viss ir kārtībā. Otrās ļaužu daļas un pašu mākslinieku attaisnošanās argumentos lasāms, ka nevajag mākslu jaukt ar politiku, viņi ir vienīgais tilts, kas palicis ar cilvēkiem, kuri dzīvo mums blakus valstī un tamlīdzīgi. Un viņiem ir taisnība – mūziku ar politiku jaukt nevajag, taču diemžēl šajā festivālā tieši tas ir noticis, ievedot tajā tankus un aģitējot iestāties dienestā Krievijas bruņotajos spēkos, to vajadzēja ņemt vērā.

Patiesībā uzstāšanās kā tāda Krievijā nav nekas tik ļoti slikts un situācijā, kad uz Latvijas (droši vien konkrēti Latgales) skatuvēm nopelnīt līdzekļus iztikai nav iespējams, ir pozitīvi, ka var atrast veidu, kur piepelnīties. Ņemot vērā, ka grupa ir ieplānojusi veselu tūri cauri Krievzemes ārēm, var secināt, ka ienākumu krējums kā reiz tiks smelts tieši tur. Un forši, dažas ģimenes Latvijā būs paēdušas un varēs savos limuzīnos bez problēmām saliet degšķidrumus.

Vienīgais, kas mani dara bažīgu, ir tas, ka daļa Krievijas iedzīvotāji (un arī vietējie Крим наш! vateņi) pieņems, ka ja reiz pie viņiem uz tanku fona spēlē Latvijas populārākā un ne tā krieviskākā popgrupa, tad acīm redzot tauta, no kuras vidus nākuši šie mākslinieki, arī automātiski atbalsta Krievijas militārās agresijas izpausmes Ukrainā un Gruzijā. Un tas nav forši. Un vēl neforšāk ir tas, ka pāris dienas pēc uzstāšanās Latvijai naidīgas tautas priekšā, grupas solists Daugavas stadionā saņem ziedu klēpjus latviešu intīmākajā pašizpausmes un pašapliecināšanās pasākumā – (skolēnu) Dziesmu un deju svētkos kā viens no organizatoriem.

Mēs visi esam maukas, jo pārdodamies par naudu un tas nav nekas slikts. Taču šajā gadījumā slikti ir tas, ka pēc dažu indivīdu divdomīgās rīcības spriedīs par visu tautu.

 

pJāņi 2015

Kā vēsta vecs sakāmvārds ir meli, lieli meli un statistika. Statistika ir informācijas kopums, kuru var attēlot dažādos griezumos no dažādiem skatu punktiem slēpjot nevēlamus rādītājus vai paspilgtinot vēlamos, un tas ļauj viegli manipulēt ar cilvēku prātiem.

Policijas reids uz kāda vietējas nozīmes ceļa.

Policijas reids uz kāda vietējas nozīmes ceļa.

Pēcjāņu dienā Valsts Polocija nāca klajā ar graujošu informāciju – 5 dienās ir noķerti 130 dzērājšoferi. Tas ir ļoti, ļoti daudz. 130 dzērājšoferus varētu saspiesti satilpināt vienā garajā trolejbusā. Vesels trolejbuss potenciālo slepkavu! Un nevienā preses relīzē neizlasīsiet, ka pārbaudes veiktas teju 79 tūkstošiem autovadītāju. Piecās dienās. Piecās svētku ietvertās dienās. Svētku, kuriem raksturīgs vislielākais alkoholisko dzērienu patēriņš, dienās.

79 tūkstošus (78912) pārbaudītos autovadītājus analoģiski varētu saspiesti satilpināt 607 garajos trolejbusos. Tas ir daudz, daudz vairāk, nekā vispār Rīgas Satiksmei īpašumā esošie garie trolejbusi. Savukārt procentuāli alkohola reibumā atradās nieka 0.16% autovadītāji, kas neizklausās nemaz tik slikti. Iespējams nedaudz sliktāk izklausās fakts, ka katrā 607. automašīnā pie stūres sēdējis iereibis autovadītājs. Tas nozīmē, ka braucot līgot no Rīgas uz Cēsīm Tev iespējams pretī brauca viens autovadītāji, kurš varēja izraisīt iespējams letālu ceļu satiksmes negadījumu reibuma dēļ. Bet iespējams nebrauca, jo tev pretī pabrauca tikai 468 automašīnas.

Arī izmantojot populārākos statistikas datu attēlojumus – stabus un pīrāgu, bilde sanāk diezgan pozitīva:

Skaidrā 99.84%; Šmigā 0.16%

Skaidrā 99.84%; Šmigā 0.16%

Skaidrā 99.84%; Šmigā 0.16%

Skaidrā 99.84%; Šmigā 0.16%

Ja iegriežam skaitļus laika prizmā, tad varam novērot, ka 5 diennaktīs (120 stundās) noķerti 130 autovadītāji. Tas nozīmē, ka gandrīz pa vienam pārkāpējam katru stundu visā Latvijas teritorijā uz visām ielām un visiem dažādas nozīmes ceļiem ar kopējo garumu – 73`275 km. Tas ir gandrīz 2 ekvatoru garumā. 😮

Lūk, šie ir tie dati, kuri neapmierina Policijas un CSDD amatpersonas. Kā teica Lukstiņa kungs, viņš būs apmierināts tikai tādā gadījumā, ja Jāņos nebūs notverts neviens iereibis autovadītājs. Es ļoti atvainojos, bet zinot, ka nevar pie katra autovadītāja pielikt pa policistam, es būšu ļoti sašutis, ja kādreiz netiks noķerts neviens iereibis autovadītājs. Tāda situācija varētu nozīmēt tikai to, ka valsts teritorijā nav nevienas dzīvas, transportlīdzekli vadīt spējīgas būtnes, policija nestrādā vispār vai arī amatpersonu korumpētības līmenis ir sasniedzis vēl nebijušus augstumus. Negribētu piedzīvot nevienu no variantiem.

Es noteikti neatbalstu alkohola lietošanas un transportlīdzekļa vadīšanas savietojamību un cenšos to strikti ievērot, taču nedomāju, ka tuvākajā laikā pienāks tāds brīdis, kad svētkos, kuros ir iekodēta alus dzeršana, siera ēšana un kniebšanās papardēs, nebūs neviena drosmīgā, kurš braucot uz točku pēc dziru papildinājumiem ar meiču piebāztu tačku neizgvelztu slaveno “Eu, pietur man al, parādīs kā jāņem līkums!”

Nesen notikušā Praida un visas tās varavīkšņu ņemšanās sakarā man grūti formulēt savu viedokli. Ko tur liegties, esmu apmulsis. No vienas puses, dzīvojam eiropeiskā valstī, kurā cenšamies ievērot vārda brīvību un akceptējam jebkādas cilvēku izpausmes, ja vien tas nav konfliktā ar krimināllikumu un administratīvo pārkāpumu kodeksu. Un tas, manuprāt, ir ok. Manā paziņu lokā ir gan geji, gan lezbietes un nekad nav bijusi problēma ar viņiem komunicēt, lai neteiktu vairāk, allaž ir bijis patīkami sarunāties, jo visi, no skapjiem iznākušie ir ļoti harizmātiskas personas ar augstu intelekta līmeni.

No otras puses, ja tiek kultivēts uzstādījums, ka “mēs arī esam cilvēki” vai arī “mēs esam tādi paši kā jūs”, tad kāpēc jādodas lielībnieku gājienā? Piemēram, ja es sarīkotu gājienu ar lozungu “Man patīk sekss ar sievietēm” tas sabiedrībai būtu pieņemamāk? Jo heteroseksuāļi pārsvarā tieši tā to arī uztver. Gājiens, kura mērķis ir norādīt uz savstaroēji atšķirīgo, tātad – kurš ar ko guļ, nevis kopīgo. Vai arī – “Es lepojos, ka esmu baltais”, nedod Dievs kas tāds notiktu, tur nemieri garantēti. Ja kāds vācietis sistu pie krūts un teiktu, ka viņš ir lepns, ka ir vācietis, viņu visticamāk apsūdzētu nacismā un vēlmē uzsākt trešo pasaules karu.

Vara vīksnes elpa

Vara vīksnes elpa

Neskatoties uz to, ka esmu apjucis, man ļoti patika Jāņa viedoklis šajā jautājumā un pilnībā viņam pievienojos! 😀

Savā ziņā man vīriešu homoseksuālisms šķiet labs un pat patīk, jo tas samazina konkurenci pie sievietēm 😉
Posted by Janis Balklavs-Grinhofs on pirmdiena, 2015. gada 22. jūnijs

Disidents

Man nav īsti saprotama tā notikusī ņemšanās ap to disidentu. Jo sevišķi – kādēļ tas tēls, lai kas tas arī nebūtu, tik ļoti nepatīk tieši krieviem. Tas, ko es tur redzēju, bija Putins, kurš pielīdzināts Jēzum. Pavisam godīgi, šaubos vai mākslinieks radot šo skulptūru domāja par kādu paziņu Francijā. Un tā kā krievi ir ļoti reliģioza tauta (tā noprotams pēc baznīcas ietekmes politikā), viņiem tieši otrādi – vajadzētu priecāties par to, ka kāds mākslinieks Putinā ir saskatījis mesiju – pasaules glābēju, taisnības cīnītāju un grēku cietēju. Tas ir tieši tas, ko mums visu laiku vēlas iestāstīt Krievijas mediji. Putins iztīrīs pasauli no lezbietēm un gejiem, laulībām aiz mīlestības, resnajiem amerikāņiem un visiem, kuri dzīvo labāk nekā parasts Krievijas iedzīvotājs. 😀

Disidents

Tad, lūdzu, paskaidrojiet, kur tieši bija problēma ar to “Disidentu”?

Par velo un CSN

Noteikti daudzi draugi un paziņas zin manu vīpsnājošo attieksmi attiecībā pret velosipēdistiem un viņu ikdienas likstām. Ja neesi lietas kursā, par ko runāju, var iepazīties ar rakstiem par tiem: Dīvānā pirdēji un minoritātes, Vai riteņbraucēji ir svētās Indijas govis?, Velosipēds – ģimenei nedraudzīgākais transportlīdzeklis, Velo anarhisms. Taču ne visi zin, ka nesen aizgājušajā dzimšanas dienā, ar radu palīdzību tiku pie MTB velosipēda un jau 2. nedēļu mēģinu savās ikdienas gaitās doties tieši ar velo. Dienā sanāk 2 vai 3 braucieni ar kopgarumu ap 15 – 20 km, tātad nekas īpašs ūber-velosipēdistu acīs. 🙂

Savās gaitās dodos izmantojot tieši gājēju ietves, ja sanāk, tad pa veloceliņu un tikai spēcīgākos prāta aptumsuma brīžos izvēlos ielu, pa kuru brauc autotransports un kura neatrodas dzīvojamā zonā. Un tas viss tamdēļ, ka mani nav pametusi vēlme dzīvot kvalitatīvi un laika gaitā ir izstrādājies gana spēcīgs mīzējnerva sindroms. Nedomāju, ka pie patreizējās situācijas Rīgā, es varētu neizvēlēties braukt pa gājēju ietvi.

Bet šo 2 nedēļu laikā esmu guvis pārliecību un saprotu CSDD vēlmi dabūt riteņbraucējus nost no ietves, jo… tas ir pizģec kaut kāds. Es nesaprotu, tās jaunkundzītes, kuras ar trīcošām rokām bliež pa ietvi no viena sāna uz otru mēģinot izvairīties no sadursmes ar dažādiem objektiem maz apzinās, ko viņas nodara citu cilvēku psihei? 😀 Un tagad iedomājos, ka to ļurīgo madāmu ar smalko Ēēēērenpreizu izstumj uz brauktuves, tur taču vispār iestājas konkrētas šausmas. Visiem! 😮 Domāju, šis ir lielākais iemesls gājēju naidam pret velosipēdistiem.

Tāpēc braucot pa ietvi cenšos ievērot no CSN salāgotus braukšanas principus:

  • Gājējam vienmēr ir taisnība, punkts. Ja tu apbrauc gājēju, tad izvēlies tādu trajektoriju un ātrumu, lai viņu netraucētu, pat ja viņš pēkšņi izdomātu doties citā virzienā. Man ar šo nav nekādu problēmu, mēs visi taču esam gājēji un paši arī mēdzam pēkšņi atcerēties par aizmirsto maku vai vajadzību ieskriet veikalā.
  • Vienmēr izvēlos braukt pa labo pusi. Arī ja braucu pa ietvi, turos pie labās malas, kaut vai tāpēc, lai nerastos starpgadījumi ar pretīmbraucošiem velosipēdistiem. Diemžēl pāris reizes starpgadījumi ir bijuši un kā reiz ar ļurīgām madāmām. Starp citu, šo principu ievēroju arī kā gājējs.
  • Gājēju tuvumā izvēlos samazināt braukšanas ātrumu, vai kā minimums, cenšos pārliecināties, ka viņš mani patiešām redz un saprot manu vēlamo pārvietošanās trajektoriju. Šis ir tricky, jo reiz gadījies, ka gājējs it kā uz tevi skatās, bet tik un tā nāk virsū. Un tad tev nekas cits neatliek kā strauji mainīt trajektoriju. Un to pašu izdara arī gājējs. 😀 Šis bija tikai viens gadījums, kurā es apstājos, ar gājēju sasmaidījāmies un uzsāku braukšanu, kad biju pārliecināts, ka gājējs vairs savas domas nemainīs. 🙂
  • Ļoti bieži izmantoju zvaniņu, vairums gājēji ir saprotoši un tiešām pavirzās sāņus. Taču iesaku to darīt no tālākas distances – nozvanot zvaniņu metra attālumā no cilvēka, vari saņemt neadekvātu rīcību, jo tavs zvans var tikti interpretēts kā uzbrukums, nevis brīdinājums vai lūgums dot ceļu.

Šobrīd pārvietoties pa pilsētu ar velo man patīk un pie šādas konfigurācijas man viss apmierina – netraucēju auto, auto netraucē man, cenšos netraucēt gājējiem un cenšos, lai gājēji netraucētu man. Uz ielām pamanu daudz vairāk zināmu cilvēku, piem. aizvakar uz Skolas ielas ietves redzēju Raimondu Paulu, šaubos, vai pamanītu veco vīru, ja brauktu ar auto 🙂

Ļoti ceru, ka jauno likuma iniciatīvu ar aizliegumu velosipēdiem pārvietoties pa gājēju ietvēm, noraidīs kādā no apstiprināšanas instancēm, jo kā zināms līdz reālam likuma spēkā stāšanās brīdim jānoiet gana tāls ceļš, ceru, ka kādā no likuma ieviešamas gaitas ceļa posmiem atradīsies kāds gana saprātīgs cilvēks, lai noraidītu likumu, kurš veicinātu ļurīgo madāmu priekšlaicīgu došanos citos medību laukos. 😀

Skaidri redzams, ka dzīvniekam ir viedoklis par cilvēku atrašanos viņa teritorijā.

Melnais alpaks

Melnais alpaks

Daina, kurai ir arī māsa Laima, savukārt kurai ar Jāni ir kopīgs bērns, sacēla milzīgu ažiotāžu internetā par to, ka Latvijas Pasts atrodas akmens laikmeta stadijā. Divi stāsti grūti salasāmi viņas blogā, komentāri vispār nesalāmi, bet nu sižeta līnija aptuveni tāda – es padirsu pasta aicinājuma lapiņu un nevaru saņemt sūtījumu, tāpēc vainīgs ir pasts; sūtītājs nepareizi norādīja saņēmēja vārdu, arī šeit vainīgs pasts. Par pēdējo, kā rāda Latvijas Pasta izsekošanas sistēma, paciņa joprojām (22.04.2015) nav nonākusi pie saņēmēja.

Jānis Laima

Jānis Laima

Par pirmo gadījumu varu vien teikt, ka cilvēki pārāk nenopietni attiecas pret viņiem nosūtītu dokumentu, kā rezultātā notika tas, kas notika, savukārt otram gadījumam zinu lielisku “apkārtdarbību”. Ir jāpazvana uz pasta nodaļu un jāpiesaka sūtījuma piegāde uz mājām. Parasti to dara Latvijas Pasta kurjers, kuri mēdz būt pielaidīgāki attiecībā pret formalitātēm un ja reiz paciņa ir atvesta, diez vai vēlēsies to nogādāt atpakaļ.

Par vīpsnāšanu saistībā ar akmens laikmetu pastā būšu piesardzīgs. Zinot kādā sabiedrībā dzīvojam, kur liela daļa indivīdu joprojām domā “kā lai appiš sistēmu” kategorijās esmu priecīgs, ka Latvijas Pasts sūtījumus neizsniedz cilvēkiem, kuri vienkārši aizgājuši ar aicinājuma lapiņu un kura dati ar lapiņā rakstīto nesakrīt. Jo tie dati, tas ir vienīgais, kas Latvijas Pastam ir. Sūtījumam nav nekādas loģiskas sasaistes ar fizisku personu kādā no reģistriem, atšķirībā no Dainas minētā CSDD. Ir tikai plika adrese un vārds, uzvārds – bez personas identifikācijas. Šis ir gana labs iemesls būt nedaudz piekasīgiem, ja kaut kas nesakrīt.

Ir vērts sūtītājam lieku reizi pieteikt, lai norāda pareizu vārdu un uzvārdu. Ārzemju pirkumu portālos rakstu savu vārdu ar īso “a”, lai nebūtu problēmas saistībā ar fontu nesakritību sūtījumos, tos saņemot. Mēs dažkārt aizmirstam, ka tas tomēr ir svarīgi.

Pirmo reizi mūžā es patiesi lepojos ar tagadējo Latvijas Valsts prezidentu, jo viņš ir pateicis to, ko ir pateicis. Patiesībā mums būtu jāpateicas viņām par šiem 4 gadiem, jo tieši tik bija vajadzīgs, lai visiem pierādītu, ka – Nē, par valsts prezidentu nevar būt katrs, kurš to vēlas. Labi – varēt var, bet nevajadzētu. Paldies Tev, Andri, ka devi mums šo pieredzi un paldies, ka pieņēmi lēmumu nekandidēt.

Es

Es “Pishhh” to otro termiņu!

Pēdējā laikā no dažādiem avotiem dzirdamas diskusijas par to, vai prezidenta vēlēšanām jābūt atvērtām (kur visi zin, kurš par vai pret kuru ir balsojis), vai slēgtām (kur amatpersonas ievēlēšana notiek līdzīgi kā mēs, mirstīgie ievēlam parlamentu vai pašvaldību – kur zināms tikai rezultāts). Un man šī ņemšanās liekas smieklīga, jo kā vienam, tā otram balsošanas veidam ir savi plusi un mīnusi. Izsverot visus par un pret, man personīgi šķiet, ka efektīvāka un demokrātiskāka ievēlēšana tomēr ir tieši slēgtā, un paskaidrošu kāpēc.

Kā zināms, Saeimā ievēl 100. deputātus no 4 valsts reģioniem un Rīgas, kuri pārstāv kādu politisku spēku, nevis politiskos spēkus, kuri pārstāv deputātus, līdz ar to slēpts balsojums varētu izslēgt partijas vai frakcijas uzspiestu balsojumu un tā nepildīšanas gadījumā, atbrīvot no politiskās izrēķināšanās no partijas biedru puses. Deputātam balsojot slēpti, viņš var paust savu viedokli nebaidoties par sekām.

No otras puses – pie šāda scenārija var realizēt situāciju, kad piem. Aivars no kādas ostas mazpilsētas neKurzemē 51 deputātam individuāli izdara kaut ko labu (piem. minetu) un tādējādi var tikti ievēlēts par prezidentu, savukārt visi 100 tautas kalpi kā viens varētu atbildēt, ka par Aivaru nav balsojuši. :naac:

Galu galā, lai rīkojas pēc sirdsapziņas, galvenais, lai mūsu valsti 4 gadus nepārstāv kārtējā katastrofa. Kā teica Streips – prezidents ir vispubliskākā publiskā persona Latvijā. Nav jau svarīgi, kā mēs viņu ievēlam, svarīgi ko ievēlam! 😉

Audio clip: Adobe Flash Player (version 9 or above) is required to play this audio clip. Download the latest version here. You also need to have JavaScript enabled in your browser.