Māris Alksnis

Kā liecina zemāk redzamais čivinājums, šodien ir tieši 3 gadi, kopš nesmēķēju.

Čivinājums

Pa šiem trim gadiem esmu normāli pieņēmies miesā un svarā. Tikai tagad svara pieaugšana ir apstājusies un ir cerība, ka pareizi ēdot tas varētu atkal samazināties. Šķiet būtiski ir arī kustēties, domāju pavasarī sākt uz darbu braukt ar velo. Esmu atguvis ožu. Varu pa gabalu saost ēdienu, sajust tā smaržas īpatnības, bez problēmām atpazīt zināmas garšvielas, kuras tam pievienotas. Diemžēl varu sajust arī, ja kolēģim slikta elpa… Varu uzskriet līdz piektajam stāvam bez aizdusas. Esmu aizmirsis, kas ir klepus no rītiem, pusdienā un vakarā. Taču kas man nav skaidrs – kā visus tos padsmit gadus, kuros smēķēju, es varēju pat pie -30 grādiem stāvēt uz balkona un salt tikai tāpēc, lai pabarotu galvā mītošo nikotīna monstru.

Kā kaut kur lasīju – smēķētājs atmetot smēķēšanu nekļūst par nesmēķētāju, bet gan nesmēķējošu smēķētāju. Arī es bieži smēķēju pa sapņiem, taču darot to sapnī jūtos ļoti vīlies sevī, pat dusmojos, ka atkal esmu atsācis smēķēt. Un ir patīkami, ka pamostoties saproti, ka patiesībā tas bija ļauns murgs. Reiz vienā sapnī kāds mani cienāja ar cigareti, es paņēmu to rokās, skatījos uz to un cienātājam atbildēju – Es taču nesmēķēju, kādēļ tu man piedāvā cigareti? Likās, ka līdz ar šo sapni mani murgi par smēķēšanu beigsies, taču nē, joprojām ik pa laikam nosapņoju savu vilšanos sevī. Un varbūt labi vien ir, ka tā. Šādi murgi man atgādina, cik nožēlojami es justos gadījumā, ja atsāktu smēķēt.

Paldies visiem, kuri mani atbalstīja izdarot pareizo izvēli pirms trim gadiem. Bez jūsu uzmundrinošās līdzdalības tas, protams, būtu izdarāms, taču daudz grūtāk. Jūs pat nespējat iedomāties, cik lielu lomu ir ir spēlējis tieši jūsu atbalsts. Paldies jums par to.

Neskatoties uz to, ka šobrīd gausties par Dukura sudraba medaļu ir nemoderni un tas tiek pielīdzināts mazas tautas nepietiekamības sindromam, atļaušos tomēr izspļaut arī savu artavu, spītējot tam, ka tikšu apvainots mazvērtības kompleksos (Nekad neesmu teicis, ka man tādu nav!).

Ir vairākas dīvainības, kas runā par sliktu Krievijas komandai, to nevar neievērot: TV režisoru triks ar starta nerādīšanu, vienādie konkurenta starta laiki, par kuriem dikti izbrīnīts bija arī Rīmeņa kungs komentējot braucienu, Krievijas sportistu vešana no finiša uz starta vietu ar savu transportu, nevis kopējo, kā arī šķiet Kanādas kamaniņbraucēju aizdomas, ka ticis manipulēts ar ledus temperatūru. Visas šīs dīvainības rada lielisku fonu šaubām, kuras tad arī prasmīgi apspēlē mediji. Un galu galā, tāds taču ir žurnālistu uzdevums – šaubīties, pētīt, uzdot neērtus jautājumus, norādīt uz nepilnībām vai dīvainībām.

Visticamāk jau medaļu sadalījumā nekas netiks mainīts, tomēr kāda maza Eiropas tautiņa drīkst uzskatīt, ka tieši Martins ir olimpiskais čempions, savukārt Olimpisko spēļu organizatori, izmantojot priekšrocības, ir darījuši visu, lai uzvarētu savējie. Kas gan tur slikts?

Skoči 2014, Skeletona laureāti

No sirds apsveicu mūsu čempionu! 🙂

Ne tikai austrumu kaimiņvalsts Latvijā realizē tā saucamo maigo varu, šķiet arī Rīgas Dome piekopj ko līdzīgu. Stāsts ir pavisam vienkāršs – manā rajonā kāds kaimiņš regulāri pasācis likt savu visticamāk ne privāto transportlīdzekli zālienā. Manā skatījumā tas it kā nav ļoti liels pārkāpums – daļēji iebraukt zālienā, lai citiem netraucētu, tomēr ja to dara sistemātiski, brutāli, pat ja citur brīvas parkinga vietas, un laikā, kad zeme “atlaižas” no sala, un ir īpaši mīksta, tas nav īsti forši.

Busiņš zālienā

Tā kā dzīvoju blakus skolai, tad rajonā bieži staigā kārtībnieki un ik pāris stundas garām pabrauc pa kādam pašvaldības policijas busiņam. Iedomājos, ja jau šeit pašvaldības policija apgrozās ļoti bieži, gan jau kāds ielīmēs plāksteri. Busiņš tur nostāvēja diennakti – nulle reakcijas.

Gāju vispasaules lielākajā ķengātavā prasīt, kā tad ir, varbūt kaut kas ir mainījies un parkings zālienā ir tik pat normāla prakse kā dzīvojamās zonas tranzīts. Sanāca tāda interesanta diskusija…

Diskusija ar Rīgas Pašvaldības policiju

Diskusijas procesā redzamas pretrunas – Rīgas Pašvaldības policija taisnojas, ka nevar būt visur klāt, kamēr @cepum_s apstiprina, ka itin bieži rajonā redzami viņu pārstāvji. No kā var izsecināt, raksta pirmajās rindās pieminēto – arī Rīgas Dome izmanto maigās varas taktiku. Vai tā varētu būt, ka ir dots rīkojums policijai uz savu galvu ar sodīšanu neaizrauties, ja vien par to nesūdzās iedzīvotāji, lai neradītu nevajadzīgu negatīvu attieksmi pret varas spēkiem? Kaut kāda dubultā morāle noteikti tur darbojas. Vai varbūt ir runa par parastu slinkumu? 🙁

Liels bija mans pārsteigums, kad lasīju atbildes uz manu ekspresjautājumu Čivinātavā, Draudzīgajos un Sejasgrāmatā. Jautājums skanēja apmēram tā “Kā Tev šķiet – shortcut`s cauri degvielas uzpildes stacijām, pagalmiem, veikalu stāvvietām ir OK, vai fuj, pē, kaka?” Respektīvi, vai ir labi izmantot minētās teritorijas kā īsceļu, lai saīsinātu maršrutu vai apbrauktu sastrēgumus vai sarkano. Tālāk lasāmi saņemtie atbilžu varianti, kurus lasot, no izpletušo acu nemirkšķināšanas tās gandrīz izkalta, cik biju pārsteigts. 😮

• Ja brīvā satiksmē apbrauc sarkano, tad OK. Ja korķī brauc un pēc tam spiedies visiem priekšā, tad nē;
• Okej;
• Ir vietas, kur okej un ir vietas, kur pē;
• Norm.;
• Ja rupji apbrauc ielas posmu, tad pa pautiem jāšauj. Ja viltīgi apbrauc sastrēgumu, kurš nav tavā maršrutā, bet patraucē, tad OK;
• Degvielas stacijas un veikali ir OK, pagalmi – 50/50;
• OK;
• Citreiz tā ir vienīgā iespēja. Piem. Ulmaņa gatves Statoil, lai tiktu uz Mārupi;
• Man jau liekas, kāda starpība caur kurieni, šortkats ir un paliek šortkats, tāpēc jau viņš ir šortkats. Ja šortkats būtu pa gājēju vai velopēdistu celiņiem, tad gan fui, bet citā gadījumā nav ne vainas…;
• Ja tā akurāti, nenobraucot nevienu sētas runčuku un pensionārtantuku, tad OK!

Sākumā nedaudz noteikumi. Degvielas uzpildes stacijas tā pat kā veikalu stāvvietas un ar ceļa zīmēm nemarķēti māju pagalmi principā būtu pielīdzināmi terminam “Dzīvojamā zona” (CSN 13. paragrāfs). Termins “Dzīvojamā zona” ceļu satiksmes noteikumos tiek definēta kā dzīvojamais masīvs vai atpūtas vieta (CSN 1.16). Dzīvojamās zonās, daudzdzīvokļu namu pagalmos, degvielas uzpildes staciju un stāvvietu teritorijās atļautais braukšanas ātrums ir 20 km/h (CSN 114). Dzīvojamās zonās un daudzdzīvokļu namu pagalmos bērniem neatkarīgi no to vecuma braukt ar velosipēdu atļauts patstāvīgi, t.i. bez vecāku klātbūtnes, kā arī nav obligāti nepieciešama ķivere (CSN 218).

Droši vien būs jānomainās vēl vairākām paaudzēm, kamēr sapratīsim, ka šajā pasaulē mums ir ne tikai tiesības, bet arī nekur nerakstīti pienākumi vienam pret otru, kas sevī ietver arī savstarpēju cieņu un respektu pret privāto telpu. Ja kāds ir iebraucis degvielas uzpildes stacijā, tad viņš visticamāk vēlas mierīgi iepildīt degvielu vai nopirkt neveselīgo sardeļmaizīti, tāpat arī par veikalu stāvlaukumiem. Ja braukt cauri šīm iestādēm ir normāli, tad taču tām vajadzētu atrasties ielu vidū, nevis maliņā…

Atceros, bērnībā bijām daudz bērni, kuri no agra rīta līdz vēlam vakaram dauzījāmies pa savu sētu. Spēlējām dažādas spēles ar friču iznīcināšanas elementiem, darījām visādas blēņas, mēģinājām aidedzināt šķūnīšus… Nespēju iedomāties, ka šodien varētu atļauties izlaist sētā bērnus bez īpašas pieskatīšanas, jo visiem taču šķiet, ka šortcuts cauri pagalmam ir plus/mīnus okej.

Nez, tiešām man vienīgajam uz šīs pasaules šķiet, ka tas nav normāli?

Es šeit esmu vienīgais?