Kā liecina zemāk redzamais čivinājums, šodien ir tieši 3 gadi, kopš nesmēķēju.
Pa šiem trim gadiem esmu normāli pieņēmies miesā un svarā. Tikai tagad svara pieaugšana ir apstājusies un ir cerība, ka pareizi ēdot tas varētu atkal samazināties. Šķiet būtiski ir arī kustēties, domāju pavasarī sākt uz darbu braukt ar velo. Esmu atguvis ožu. Varu pa gabalu saost ēdienu, sajust tā smaržas īpatnības, bez problēmām atpazīt zināmas garšvielas, kuras tam pievienotas. Diemžēl varu sajust arī, ja kolēģim slikta elpa… Varu uzskriet līdz piektajam stāvam bez aizdusas. Esmu aizmirsis, kas ir klepus no rītiem, pusdienā un vakarā. Taču kas man nav skaidrs – kā visus tos padsmit gadus, kuros smēķēju, es varēju pat pie -30 grādiem stāvēt uz balkona un salt tikai tāpēc, lai pabarotu galvā mītošo nikotīna monstru.
Kā kaut kur lasīju – smēķētājs atmetot smēķēšanu nekļūst par nesmēķētāju, bet gan nesmēķējošu smēķētāju. Arī es bieži smēķēju pa sapņiem, taču darot to sapnī jūtos ļoti vīlies sevī, pat dusmojos, ka atkal esmu atsācis smēķēt. Un ir patīkami, ka pamostoties saproti, ka patiesībā tas bija ļauns murgs. Reiz vienā sapnī kāds mani cienāja ar cigareti, es paņēmu to rokās, skatījos uz to un cienātājam atbildēju – Es taču nesmēķēju, kādēļ tu man piedāvā cigareti? Likās, ka līdz ar šo sapni mani murgi par smēķēšanu beigsies, taču nē, joprojām ik pa laikam nosapņoju savu vilšanos sevī. Un varbūt labi vien ir, ka tā. Šādi murgi man atgādina, cik nožēlojami es justos gadījumā, ja atsāktu smēķēt.
Paldies visiem, kuri mani atbalstīja izdarot pareizo izvēli pirms trim gadiem. Bez jūsu uzmundrinošās līdzdalības tas, protams, būtu izdarāms, taču daudz grūtāk. Jūs pat nespējat iedomāties, cik lielu lomu ir ir spēlējis tieši jūsu atbalsts. Paldies jums par to.