Sanāca man te nesen aprunāties ar vienu uzņēmēju saistībā ar nodokļiem. Kaut kādā pilnmēness naktī prāta aptumsuma brīdī esot izdomājis, ka tā kā lietas sākušas bīdīties daudz labāk, kā pēdējos 5 gadus, varētu ceha darbiniekiem palielināt oficiālo algu, bet pelēko attiecīgi samazināt vai pat likvidēt. Ar grāmatvedi sarēķinājuši, ka varētu pavilkt un uzņēmums pat paliktu nelielos plusos, tāpēc deva rīkojumu, sagatavot visiem darbiniekiem darba līguma izmaiņas palielinot tur attēloto darba samaksu summas.

 

Un tad pilnīgi nesaistīti ar iepriekš rakstīto atnāca seksuālie valsts pārstāvji un sāka viņu drāzt. Kāpēc tur nav uzlīmītes, kāpēc darbinieks zandalēs, nevis zābakos, kur tas un kur šitas, kāpēc šitam agregātam beigusies sertifikācija, tas nekas, ka viņu nelieto, sodiņš būs jāmaksā… Nu ok, samaksāja sodiņu, sapirkās visādus pribambasus, noalgoja cilvēku, kas to visu saved kārtībā.

Tik pat nesaistīti uzņēmējam tajās pašās dienās radās specifiskas veselības problēmas. Sadabūja no ģimenes ārsta informāciju, pie kādiem speciālistiem griezties, lai šo problēmu atrisinātu. Nosūtījums ir, zvana dakterim pieteikt vizīti. Jā, var pieteikties rindā pie daktera uz augusta vidu, bet ja piemaksās, var kaut vai tajā pašā dienā. Šajā brīdī paziņa ritīgi sadusmojies, aizbraucis uz pavisam privātu klīniku, kur viņu pieņēma uzreiz, samaksāja daudz, daudz vairāk, taču viņu apčubināja kā bebīti, veica visasnepieciešamās manipulācijas korekti un ar attieksmi, bija atpakaļ uz kājām nedēļas laikā.

Rodas retorisks jautājums – kāda mārrutka pēc lai uzņēmējs maksātu valstij, kura visos iespējamos veidos drāž. Kas ir tās sociālās garantijas, kuras iegūstam maksājot nodokļus, tas ka pie daktera vari tikt pēc 3 mēnešiem vai arī tūlīt, ja samaksāsi 40 €? Tā vietā cilvēks labāk izvēlas turpināt muhļīt, lieko naudu pieturēt nebaltām dienām, ja būs nepieciešams, pa iekrāto, nodokļos nesamaksāto naudu aizies pie privātdaktera, kurš būs laipns, atsaucīgs un pieejams jebkurā brīdī.

Klausoties viņa stāstā, sākumā biju dusmīgs par to, ka cilvēks krāpj valsti, bet ieklausoties stāstā par savstarpējo attiecību kultūru starp valsti un privāto sektoru, palika žēl un tīri cilvēcīgi es viņu saprotu… Kad valstij no tevis kaut ko vajag, tad ar pātagu, kad tev kaut ko no valsts vajag, tad lūdzies un varbūt kādreiz valsts tev palīdzēs. Tā lūk. Cehs visticamāk vēl kādu laiciņu strādās ar oficiālu minimālo algu.

Stulbi. Puse nodokļos.

Stulbi. Puse nodokļos.

Šī ir īstā vasaras mūzika, nevis tur visādi bububustepi vai indie-pindie šņagas. 😀 Pieejams iTūņos, Amazonā, vai citos mūzikas iegūšanas resursos! 🙂 Ieskatam 20 minūšu garš minimiksiņš! 😉

Runā, ka iespējams šogad būšot vasara! :naac:

Mēs mīlam teikt, ka pesimists trauku, kura saturs sadalīts divās vienādās daļās ar kādu šķidrumu un neko (gaisu), redz to kā pustukšu, savukārt optimists – pa pusei pilnu. Tie ir meli. Ja Tev gadās pateikt, ka trauks ir pustukšs un tajā pašā mirklī Tavs sarunu biedrs norāda, ka esi pesimists, vari droši viņam atbildēt, ka tu neesi pesimists, taču viņš pats ir idiots. Optimists un pesimists šo pa pusei piepildītu trauku redz vienādi. To, vai trauks ir pa pusei pilns vai pa pusei tukšs, nosaka mūsu priekšstats par to, kas ar šo trauku notiek kādā noteiktā laika posmā. Piemēram, ja mēs redzam alus pudeli, kura ir pa pusei pilna (vai tukša), mēs pavisam droši varam teikt, ka tā ir pustukša, jo tā noteiktā laika griezumā maina savu saturu no pilnas uz pilnībā tukšu, savukārt vērojot kā lietum līstot piepildās laukā atstātais spainis, varam teikt, ka spainis ir pa pusei pilns, jo pirms lietus tas bija tukšs, bet mēs varam paredzēt, ka lietum mitējoties tas varētu būs pilns.

Spainis

Spainis

Nemānīsim viens otru ar cilvēku izdomātām muļķībām! 😉

Saskaņotie resursi!