Par attiecībām star velosipēdistiem un dažādām sabiedrības daļām esmu jau rakstījis gana daudz skarbus vārdus: “Vai riteņbraucēji ir svētās Indijas govis?“, “Velosipēds – ģimenei nedraudzīgākais transportlīdzeklis“, “Velo anarhisms“. Šoreiz gribēju parunāt (parakstīt) par to, kā kārtējais kašķis par jaunizveidotām velojoslām, velosipēdistu kultūru un vispārējā retorika no velosipēdistu un viņu oponentu puses izskatās skatoties uz to no malas. Pats pēdējā laikā esmu centies cik iespējams, šādās diskusijās neiejaukties, jo esmu nonācis pie slēdziena, ka tiešai komunikācijai nav jēgas. Velosipēdisti ir kā sekta, kuras sekotāji svēti tic savai misijai un ir tik ļoti pārņemti ar patiesības sludināšanu, ka tas ir vienīgais, ko tie redz un jebkurš argumentācijas trūkums tiek kompensēts ar norādīšanu uz elles ugunīm, šajā gadījumā uz dīvānā pirdējiem, mietpilsoņiem, minoritātēm un tamlīdzīgi.

Velosipēdists Rīgā

Velosipēdists Rīgā

Par velojoslām. Tas, ko ir izdarījusi Rīgas Dome, protams ir šausmīgi. Neticīgie ar savām konservu bundžām tagad spiesti saspiesties daudz ciešāk, savukārt svētie ieguvuši milzīgu nicinājumu no autovadītāju puses. Diemžēl situācija ir tāda, ka lai uzlabotu gaisu Rīgas centrā, pašvaldība ir spiesta veikt šādus jocīgus vingrinājumus. Lai samazinātu autotransportu, atslogotu ielas un paaugstināt pilsētas gaisa kvalitāti daudzās Eiropas pilsētās regulāri mazgā ielas, tādējādi samazinot putekļu koncentrāciju pilsētā, savukārt pie mums ievieš maksas stāvvietas (nevis zīmes “Apstāties un stāvēt aizliegts”) un velojoslas. Un izskatās, ka kamēr vien Rīgas Domē darbosies šis sasaukums, nekas nemainīsies un visas Rīgas ielas būs ievelosipēdotas. Varētu domāt, ka pie šāda scenārija velosipēdistiem vajadzētu aiz sajūsmas lēkāt un priecāties. Aizmirstiet! Vidējam velosipēdistam, tāpat kā jebkuram vidējam dīvānā pirdējam nekad nekas nebūs labi. Tad notekūdeņu redele velojoslā, tad milzīga peļķe vai akas vāks, tad kāds noparkojis savu pretīgo busu velosipēdistam (!!!) paredzētajā joslā. Kā būtu, ja es atklātu milzīgu noslēpumu – visas šīs problēmas skar ne tikai velosipēdistus, bet arī cilvēkus, kuri pārvietojas kā kājām, tā arī ar auto vai tramvaju. Arī autovadītāji sastopas ar problēmu, kad viņu joslā kāds bezdievis ir piestājis, lai izkrāmētu veikalam domāto 2014. gada paklāju kolekciju. Iedomājaties, kas notiktu, ja visi autovadītāji sāktu sašutumā *irst twiterī ikreiz sev priekšā sastopot šādu šķērsli! 🙂

Par komunikāciju. Teikšu čista latviski – davai beidziet dirsties. Visi! Jā arī Tu, autovadītāj. Patlaban tas viss ļembasts izskatās pēc tīņa un viņa mammas strīda, kur visi citi ir lohi, tikai viņš viens tāds skaists un gudrs. Pat ja tā ir, argumenti “minoritāte”, “dīvānā pirdējs”, utml. neizskatās īsti gudri, līdz ar to jautājums – kādēļ lai kādam vajadzētu strīdēties ar muļķi?

Velosipēdista diskusija ar gājēju (vai otrādi).

Velosipēdista diskusija ar gājēju (vai otrādi).

Par vajadzībām. Mums visiem derētu saprast, ka katram savas vajadzības un apstākļi. Katram ir savi komforta un labklājības rāmji, no kuriem nevēlamies izkāpt. Ne visi ir apveltīti ar drosmi un pārliecību. Ne visi ir gatavi riskēt ar savu, kur nu vēl bērnu veselību. To taču vajadzētu saprast ikvienam, bet… (Godmaņa cienīga pauze) Mums vajadzētu aizmirst par reliģiju un paskatīties, kas notiek apkārt. Ne visi dzīvo Miera ielā, ne visiem pietiek ar ar veikalā iegādādu kefīra paku un brokastu pārslām, ne visiem nav neviena bērna, kurus nevajadzētu vest uz skolu vai dārziņu, ne visi dzīvo blakus darba vietām un ne visiem veselība ļauj braukt ar velo. Un tā nav reliģija.

Atsaite

15 komentāri

  1. RT @MarisAlksnis: Dīvānā pirdēji un minoritātes. Par attiecībām star velosipēdistiem un dažādām sabiedrības daļām. http://t.co/HVFkS5hmDc

  2. RT @MarisAlksnis: Dīvānā pirdēji un minoritātes. Par attiecībām star velosipēdistiem un dažādām sabiedrības daļām. http://t.co/HVFkS5hmDc

  3. RT @MarisAlksnis: Dīvānā pirdēji un minoritātes. Par attiecībām star velosipēdistiem un dažādām sabiedrības daļām. http://t.co/HVFkS5hmDc

  4. Lasīju un nespēju aptvert šo aprobežotības līmeni. Visdrīzāk ko tādu spējīgs uzrakstīt vienīgi cilvēks, kurš ikdienā pa Rīgu ar velo nepārvietojas, turklāt to nedara arī viņa draugi un tuvāki paziņas. Šis apgalvojums par velosipēdistu kā primātiem būtu pielīdzināms kādam tekstam, kas seksuālās minoritātes piedēvē garīgi slimo cilvēku kategorijai.
    Velo satiksme Rīgā ir palielinājusies un, visdrīzāk, tik ātri un bez iemesla nesamazināsies. Es pati ar velo pārvietojos sausā un siltā laikā, ja nav ļoti jāsteidzas, savukārt auto izmantoju lietainos un aukstos apstākļos, vai arī tad, ja bez brauciena uz centru plānots arī kāds tālāks pārbrauciens. Velosipēds maldīgi tiek uzskatīts par transporta līdzekli modīgiem hipsteriem bez bērniem. Tas ir ērti, veselīgi un lēti (krietni letāk nekā degvielas dedzināšana sastrēgumos). Fakts, ka Latvijā velo kā satiksmes dalībnieks vēl ir tikai jaunpienācējs, ir diezgan likumsakarīgi mūsu valsts salīdzinoši lēnajam attīstības tempam pretstatā rietumvalstīm. Un salīdzinoši ar citām Eiropas galvaspilsētām, mums praktiski nav ne veloceliņu, ne velo novietņu, ne arī sakarīgu attiecību starp visiem satiksmes dalībniekiem.
    Es kā gājējs- velobraucējs- autobraucējs varu teikt, ka bezkaunīgu velosipēdistu ir tieši tikpat daudz, cik agresīvu braucēju vai nepieklājīgu gājēju. Tādi subjekti pastāvēs vienmēr un viņu dēļ jau mēs nenorakstām visus viņiem līdzīgos kā sugu. Fakts ir tāds, ka velobraucējam (pēc pārējo satiksmes dalībnieku viedokļa) ir vieta visur, tikai ne viņu kustības zonā. Daudzi gājēji ir izteikti agresīvi, ne reizi vien esmu grūsta ,saņēmusi sitienus ar somu, kulaku, iepirkumu maisiem, kruķi. Nevienu no šīm reizēm es nekādā veidā gājēju nebiju traucējusi, tik vien cik nokļuvu viņa redzamības zonā. Neesmu redzējusi, ka gājēji sistu vai dauzītu braucošas automašīnas vai, nedod dievs, ka autobraucēji fiziski apzināti traumētu kājāmgājējus. Savukārt, autobraucējiem velo minējs ir liels slogs, to es pati esmu izbaudījusi – velosipēdists uz šauras ielas bremzē satiksmi, izraisa bīstamas situācijas un šādā veidā viens cilvēks var traucēt vairākām mašīnām veikt savu ierasto maršrutu.
    Tātad risinājums ir veloceliņi, vienīgais loģiskais risinājums. Un tāpat kā autobraucēji vēlas ceļus bez bedrēm, tāpat arī velosipēdistiem ir svarīgs ceļa segums. Un tā vis nav iegriba, bet gan nepieciešamība, jo palielāka bedre uz ceļa intensīvā satiksmē nozīmē nevis sabojātu īpašumu ( kā autobraucējam), bet gan, iespējams, lauztu kaklu. Tāpat arī loģiska lieta ir satiksmes noteikumu ievērošana. Šajā ziņā velospiēdisti grēko tikpat bieži kā autobraucēji, tomēr nereti tāpēc, ka citādāk izbraukt galvaspilsētas ielas nav iespējams, nepatraucējot kādai mašīnai vai gājējam. Tomēr, ja noteikumos skaidri un gaiši rakstīts, ka, ja uz ielas nav veloceliņa, velobraucējs var braukt vai nu pa ietvi vai arī pa braucamo daļu, bet autobraucēji un gājēji uzskata to par velosipēdista iegribu… tad tas ir ļoti skumji.

  5. Malacis!
    Acīm redzami šis autors ir deģenerāts ar mazu p*** starp kājām, jo kurš gan cits spētu uzrakstīt ko tādu.

  6. Sarkasms nevietā. Mērķis nebija kādu nopelt, bet paskaidrot, ka velosipēdists nav nekāds monstrs, kurš ir absolūti ignorants un pilnīgi neko nesaprot.

  7. Damiam atbilde lieliski atspoguļo to, ko raksīju, kad vairs nav argumentu, tad ir dīvānā pirdējsm mietpilsonis, šajā gadījumā – maziņš krāniņš. 🙂

  8. RT @MarisAlksnis: Dīvānā pirdēji un minoritātes. Par attiecībām star velosipēdistiem un dažādām sabiedrības daļām. http://t.co/HVFkS5hmDc

  9. – Velosipēdisms nav reliģija! – pērkondimdošā balsī no kanceles bļāva Tā Kunga pravietis Māris.
    Tikai tādas asociācijas no šī raksta 😀 Jo reāli autors izdara precīzi visu to, ko pārmet citiem – nostādamies vienas, savas patiesības pusē.

  10. Vai varētu pateikt, kādas patiesības?

  11. Jā, velobraucēji ir tādi malači, viņi taču Rīgu atbrīvo no transporta un … apdraud gājējus. Man pēdējā laikā pārvietojoties pa Rīgas ielām somiņā gribas nesāt ķieģeli (ar ko iemaukt no aizmuguras kretīniem, kas brauc pa ietvi vājpŗātā ātri, ar austiņām uz ausīm un nerēķinās ar citiem). Man besī, ka kaut kāds kroplis var atļauties mīties un nerēķināties ar citiem, bet es kā gājējs esmu neaizsargāts. Un visi šitie – lēti, ērti, veselīgi man ir pilnīgi vienaldzīgi, jo tas ir bīstami man un citiem gājējiem.

  12. Bīstami ?Tiešām bīstami? Kad pēdējo reizi esat cietusi no tā, ka Jums garām pa ietvi aizbrauc velosipēdists? Jo arī es esmu gājēja un, jāsaka atklāti – es ne reizi, un tāda situācija pat tuvumā nav rādījusies. Velosipēdisti brauc ātri tad ( es runāju par sakarīgajiem šīs grupas pārstāvjiem), kad pilnībā pārredz ietvi un apzinās gājēju trajektoriju. Tas, ja es kādam pabraucu garām, neaizskarot un nekā citādi viņu netraucējot, bet man pakaļ tiek nobļauts “Ko tu, bļe, uz trotuāra dari? Te tev nav vietas!”, rodas jautājums par savstarpēju iecietību abu šo pārstāvju starpā, kuriem ir ļauts atrasties uz ietves.
    Kāpēc velosipēdisti nezvana zvaniņu, tuvojoties no aizmugures gājējam?
    1. Gājējiem tas nepatīk, jo tas viņus sabiedē, un tādā veidā var saņemt gan lamas, gan kārtējo bliezienu.
    2. Gājēji kaut kādā veidā jūtas apdalīti, jo šī te neciešamā zvaniņa skaņa acīmredzot apzīmē, ka viņi uz ietves nav vienīgie karaļi.
    3. Pēc uzzvanīšanas gājējs vai nu nereaģē nekā, vai arī, ļoti bieži, pat īsti nepaskatoties atpakaļ, metas mainīt savu trajektoriju absolūti neparedzamā virzienā. Tajā brīdī velosipēdists, kura ātrums, loģiski, ir lielāks nekā gājējam, ir spiests tempā pārrēķināt savu trajektoriju, lai nepatraucētu cilvēkam, kurš bez iemesla satrakojies.

    Un vispār, labāk nedomāt par ķieģeļiem somiņā, bet paskatīties uz sevi no malas. Domāt par problēmas risinājumu, nevis vainot tos, kuri vienkārši uzturas pilsētvidē kopā ar citiem.

  13. Un vispār, vai Jums nešķiet, ka auto ir daudz, daudz bīstamāks satiksmes līdzeklis? Vai arī tos dauzīsim ar ķieģeļiem, kad kāda mašīna apšļaksta, strauji izbrauc priekšā, pēkšņi griežas, nerādot pagriezienu, nostājas uz ietves, skaļi pīkstina utt?

  14. Auto, atšķirībā no velosipēdistiem un gājējiem, ir paredzams. Tas nebrauks pa ielu un pēkšņi neuzleks uz ietves un neturpinās braukt pa to, nebrauks pie sarkanā vai pa vienvirziena ielu pretējā virzienā. Autovadītāji salīdzinoši ļoti strikti ievēro noteikumus.

  15. […] un piršana. Ai, nekā nelikšu, kā ir tā rakstīšu- Minets un tēvareize ir viens raksts un dīvāna pirdējiem otrs […]

Pievieno savu komentāru!

Saskaņotie resursi!