Zelta Юрмала

Iepriekšējā rakstā pieminēto saimniecisku darbību rezultātā (tiek atrūsots un krāsots Audo) uz pāris nedēļām kļuvu par aktīvu sabiedriskā transporta dalībnieku. Stāsts par to, kā nepaņēmu servisa maiņas auto un izkāpu no savas komforta zonas nebūs, taču varu pastāstīt, kā bez auto devos atpūsties uz valsts lielāko kūrortpilsētu – Jūrmalu.

Tā kā sestdien bija brīnišķīgs laiks un mājās negribējās sēdēt, tika nolemts piedalīties nelielā avantūrā – kopā ar sievu un pusotrgadīgo dēlu aizbraukt līdz Dzintariem ar vilcienu. Šo galamērķi izvēlējāmies tādēļ, ka balstījāmies uz pieņēmumu – lielākā daļa rudenīgo sajūtu meklētāji dosies Siguldas virzienā, savukārt Dzintaros varētu būt tukšāks. Bija dzirdēts, ka Dzintaru mežparkā uzsliets augsts skatu tornis un atvērti vairāki laukumi lielākiem un mazākiem bērneļiem. Tad nu devāmies ceļā pārliecināties, kas īsti tur notiek.

Tā kā dzīvojam Purvciemā un tuvākā dzelzceļa stacija ir Zemitāni, tad nolēmām sākt savu avantūru tieši tur, nevis Centrālajā Dzelzceļa stacijā. Izpētījām vilcienu kustību sarakstu un devāmies ceļā.

Vilciens Skulte - Tukums 2.

Vilciens Skulte – Tukums 2.

Pērkot biļeti Zemitānu dzelzceļa stacijā saskāros ar stulbumu  – braucienam turp (uz Dzintariem) un atpakaļ (uz Zemitāniem) man, sievai un dēlam bija nepieciešamas kopā 8 fiziskas biļetes, jo brauciens līdz Centrālajai dzelzceļa stacijai bija jāpērk atsevišķi, it kā brauktu tikai 1 pieturu, un pēc tam otra biļete, lai turpinātu braucienu no Centrālās dzelzceļa stacijas līdz Dzintariem. Protams šis vienas pieturas brauciens turp un atpakaļ maksāja 1.37€ vienam pieaugušajam, kas manuprāt ir jocīgi, jo vilciens taču brauc maršrutā Skulte – Tukums 2. Šis katrā ziņā ir slikts arguments, ja vēlaties doties no kaut kurienes uz citurieni braucot tranzītā cauri Rīgas Centrālajai dzelzceļa stacijai.

Jau pēc pusstundas izkāpām Dzintaros, ievilkām plaušās jūras gaisu un devāmies uzlādēt savas baterijas.

Veros tavā bildē - Dzintars tajā vien!

Veros tavā bildē – Dzintars tajā vien!

Pa ceļam uz Dzintaru mežparku, ieraudzījām arī ielu ar Limbažu nosaukumu. Nekas ievērības cienīgs šajā faktā nav, vien tas, ka joprojām savu lielāko mūža daļu esmu nodzīvojis tieši Limbažos un esmu lepns, ka šī miesta vārdā nosaukta kāda necila iela Jūrmalā.

Mazpisānu iela

Mazpisānu iela

Pie vienām no ieejām parkā, izlasījām informāciju, ka būs dāvana no Karima Rašida. Nezinu, kas viņš ir, bet gribu, lai kāds, kas pazīst Rašida kungu, viņam pasaka, ka savu dāvanu tā arī nesaņēmām. Acīm redzot bija jāzvana pa attēlā redzamo numuru un jāsūdzās tur.

Dāvana no Karima Rašida!

Dāvana no Karima Rašida!

Nonākot parkā diezgan ātri atradām izslavēto torni. No lejas tas skatu tornis baigi augsts neizskatījās un vienu brīdi pat apsvēru domu, varbūt nav vērts nemaz viņā kāpt. Otrs arguments par nekāpšanu tornī bija tas, ka tā izskats diez ko lielu uzticību neieviesa. No vienas puses, tornis tāds moderns un inovatīvs, bet no otras puses – reiz Zolitūdē sagāzās viena tāda inovatīva ēka nogalinot vairāk kā pussimtu tautiešus…

Jūrmalas mežparka skatu tornis

Jūrmalas mežparka skatu tornis

Lai nu kā, mīzēju taktika paliek mīzēju ziņā, bet mēs devāmies augšup. Sākumā droši un ātri, taču ar katru pakāpienu arvien lēnāk un bailīgāk. Skatu torņa caurspīdīgā režģu infrastruktūra lieliski izraisa neomulības sajūtu un neliela vēja rosināta šūpošanās šo sajūtu padarīja vēl spilgtāku.

Caurspīdīgais skatu tornis

Caurspīdīgais skatu tornis

Ar divām nelielām pieturām starpposmos, lai nedaudz pabildētos ģimenes albumam, 10 minūtēs bijām tikuši līdz augšai. Domājiet teikšu, ka augšā pavērās žokli atkārošs skats? Tā nav, pavērās normāls skats, kurā var redzēt mežu, jūru un dažas apkārt esošas ēkas un daudz ceļamkrānus. Teikšu tā – pats tornis un kāpšana tajā bija daudz interesantāks, nekā balva, kura pienākas visiem, kuri uzkāpuši līdz pašai augšai. Būtu loģiskāk tādu torni būvēt kādā kalna galā, bet saprotu, ka Jūrmalā tādu īstu kalnu nemaz nav, savukārt to torni kaut kur nolikt tomēr vajadzēja. Nu ok, nav tā sliktākā vieta tornim.

Skats no torņa lejup.

Skats no torņa lejup.

Kad bijām safotografējušies torņa galā un dzirdējām virsotnei tuvojošās cilvēku balsis, devāmies lejā. Netālu no torņa piesēdām uz soliņa apēst līdzi paņemtās maizītes un iedzert tēju no termosa. Nelolojām cerības, ka atrast labu ēstuvi prātīgā cenu līmenī tur būs viegli, tāpēc pieņēmām tieši tādu stratēģiju. Kamēr sēdējām, bija iespēja pavērsties apkārt. Šis mežaparks patiesībā ir ļoti foršs. Tur ir gandrīz kā īstā mežā, ar vienu izņēmumu, ka ir sataisīti smuki celiņi un citas cilvēkiem piemērotas infrastruktūras vienības kā soliņi, atkritumu urnas un nelielas kafejnīciņas.

Mežs

Mežs

Un protams, ka neiztikt arī bez uzņēmēja ieguldījumiem uzturēšanās atļauju tirgošanas biznesā. Blakus parkam arī sestdienā intensīvi notika celtniecības darbi.

Celtniecības darbi blakus parkam

Celtniecības darbi blakus parkam

Tā kā mūsu mazais, pusotrgadīgais pilsonis bija piekusis un uz viņa acu plakstiņiem bija sasēdušies mazie neredzamie rūķīši, kas tādā veidā plakstiņus bija padarījuši īpaši smagus, nolēmām nemeklēt bērnu laukumu, bet gan doties mierpilnā pastaigā pa pludmali. Kā redzams bildē – mierpilnā pastaigā pa pludmali bija devušies vēl vairāki simti ļaužu, kā arī pa kāpām braukāja mierpilni pašvaldības policisti, kuri nelikās ne zinis par cilvēkiem, kuri šeit bija atnākuši ar mierpilniem suņiem.

Mierpilnā pludmale Dzintari - Bulduri

Mierpilnā pludmale Dzintari – Bulduri

Šādā romantiskā pastaigā bijām aizgājuši līdz kāda mazturīgā Jūrmalas iedzīvotāja sievas mājai un caur tās teritoriju devāmies uz Bulduru dzelzceļa staciju. Pašu neveiksmīgo biznesmeni ar tauriņu ap kaklu nesastapām, iespējams bija devies uz kādiem bezdarbnieku kursiem vai arī uz Jūrmalas sociālā dienesta zupas virtuvi, taču piemājas bruģi un parku gan ievērtējām, tika atzīts par gana labu esam.

Celiņš uz jūru (pa labi) un mazturīgā Jūrmalas iedzīvotāja sievas mājām (pa kreisi).

Celiņš uz jūru (pa labi) un mazturīgā Jūrmalas iedzīvotāja sievas mājām (pa kreisi).

Bruģētais celiņš līdz teritorijas vārtiņiem.

Bruģētais celiņš līdz teritorijas vārtiņiem.

Gadījumā, ja šo necilo aprakstu lasa īsti latvieši, tad varu iepriecināt – visās tautas nelaimēs vainotais bezdarbnieks dodoties mājās no Jūrmalas sociālā dienesta dienas zupas virtuves, tiek pakļauts ļoti spēcīgai ietekmei no blakus teritoriju pusēm, kur notiek ļoti intensīvi un inovatīvi celtniecības darbi.

Ieeja mazturīgā Jūrmalas iedzīvotāja sievas teritorijā ielas galā.

Ieeja mazturīgā Jūrmalas iedzīvotāja sievas teritorijā ielas galā.

Un protams, viņam būs jācieš arī no šādiem, jocīgiem mākslas šedevriem, pa ceļam uz mājām. Ja kāds teiktu, ka es esmu lohs vai kā savādāk censtos mani apvainot, es viņam pretī teiktu, ka lūk viņa mamma saplēsusi sev zeķubikses, neliels to gabaliņš palicis karājoties pie mājas…

Mežģīnes

Mežģīnes

Tikko kā bijām nonākuši Bulduru dzelzceļa stacijā, pienāca vilciens un devāmies atpakaļceļā uz Rīgu. Rīgā pārsēdāmies vilcienā no Jelgavas un nobraucot vienu pieturu nokļuvām atpakaļ savā starta punktā – Zemitānu stacijā.

Secinājums. Noteikti ar vilcienu kaut kur brauksim vēl, taču visticamāk to darīsim no Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas, jo tā biļešu cenu politika Rīgas teritorijā Pasažieru vilcienam ir neloģiska. Labi, varbūt tā ir loģiska, taču noteikti ne draudzīga. Tāpēc varbūt varat ieteikt, kur vēl varētu doties ar ģimeni šādā pārvietošanās formātā, jo pati ideja kā tāda man šobrīd šķiet ļoti vilinoša, ņemot vērā salīdzinoši zemās izmaksas un ērtumu.

Atsaite

3 komentāri

  1. @MarisAlksnis Nu tik jauki uzraxtiji par Limbazhu ielu!

  2. Ar tām biļetēm ir pavisam iznteresanti. Vasarā dzīvoju Slokā, bērnudārzs palika Lielupē, darba darīšanas Rīgā. Biļete Sloka – Rīga neder, jāpērk Sloka – Lielupe un Lielupe – Rīga. Cenas ziņā pat lielas starpības nav, kādi 10 centi varbūt, toties čakars pie kases lodziņa liels. Vienīgais risinājums – pirkt mēnešbiļeti, tad arī var braukt līdz Zemitāniem, pat vairākas reizes dienā.
    Tai pat laikā etalona lietošana vilcienā atkal netika ieviesta. Kādu brīdi varēja braukt tie, kam ir atlaides – skolnieki utt. Tad atkal atslēdza. Tur kaut kas notiek caur dibenu tai pasažieru vilcienā, ko vien ir vērts jauno vilcienu iepirkums, kas tā arī nav noticis.

  3. […] kāds bauda rudeni kā tādu, kāds zelta siguldu Jūrmalā, tikmēr citi priecājas par rudens rotaļām un […]

Pievieno savu komentāru!

Saskaņotie resursi!