Par velo un CSN

Noteikti daudzi draugi un paziņas zin manu vīpsnājošo attieksmi attiecībā pret velosipēdistiem un viņu ikdienas likstām. Ja neesi lietas kursā, par ko runāju, var iepazīties ar rakstiem par tiem: Dīvānā pirdēji un minoritātes, Vai riteņbraucēji ir svētās Indijas govis?, Velosipēds – ģimenei nedraudzīgākais transportlīdzeklis, Velo anarhisms. Taču ne visi zin, ka nesen aizgājušajā dzimšanas dienā, ar radu palīdzību tiku pie MTB velosipēda un jau 2. nedēļu mēģinu savās ikdienas gaitās doties tieši ar velo. Dienā sanāk 2 vai 3 braucieni ar kopgarumu ap 15 – 20 km, tātad nekas īpašs ūber-velosipēdistu acīs. 🙂

Savās gaitās dodos izmantojot tieši gājēju ietves, ja sanāk, tad pa veloceliņu un tikai spēcīgākos prāta aptumsuma brīžos izvēlos ielu, pa kuru brauc autotransports un kura neatrodas dzīvojamā zonā. Un tas viss tamdēļ, ka mani nav pametusi vēlme dzīvot kvalitatīvi un laika gaitā ir izstrādājies gana spēcīgs mīzējnerva sindroms. Nedomāju, ka pie patreizējās situācijas Rīgā, es varētu neizvēlēties braukt pa gājēju ietvi.

Bet šo 2 nedēļu laikā esmu guvis pārliecību un saprotu CSDD vēlmi dabūt riteņbraucējus nost no ietves, jo… tas ir pizģec kaut kāds. Es nesaprotu, tās jaunkundzītes, kuras ar trīcošām rokām bliež pa ietvi no viena sāna uz otru mēģinot izvairīties no sadursmes ar dažādiem objektiem maz apzinās, ko viņas nodara citu cilvēku psihei? 😀 Un tagad iedomājos, ka to ļurīgo madāmu ar smalko Ēēēērenpreizu izstumj uz brauktuves, tur taču vispār iestājas konkrētas šausmas. Visiem! 😮 Domāju, šis ir lielākais iemesls gājēju naidam pret velosipēdistiem.

Tāpēc braucot pa ietvi cenšos ievērot no CSN salāgotus braukšanas principus:

  • Gājējam vienmēr ir taisnība, punkts. Ja tu apbrauc gājēju, tad izvēlies tādu trajektoriju un ātrumu, lai viņu netraucētu, pat ja viņš pēkšņi izdomātu doties citā virzienā. Man ar šo nav nekādu problēmu, mēs visi taču esam gājēji un paši arī mēdzam pēkšņi atcerēties par aizmirsto maku vai vajadzību ieskriet veikalā.
  • Vienmēr izvēlos braukt pa labo pusi. Arī ja braucu pa ietvi, turos pie labās malas, kaut vai tāpēc, lai nerastos starpgadījumi ar pretīmbraucošiem velosipēdistiem. Diemžēl pāris reizes starpgadījumi ir bijuši un kā reiz ar ļurīgām madāmām. Starp citu, šo principu ievēroju arī kā gājējs.
  • Gājēju tuvumā izvēlos samazināt braukšanas ātrumu, vai kā minimums, cenšos pārliecināties, ka viņš mani patiešām redz un saprot manu vēlamo pārvietošanās trajektoriju. Šis ir tricky, jo reiz gadījies, ka gājējs it kā uz tevi skatās, bet tik un tā nāk virsū. Un tad tev nekas cits neatliek kā strauji mainīt trajektoriju. Un to pašu izdara arī gājējs. 😀 Šis bija tikai viens gadījums, kurā es apstājos, ar gājēju sasmaidījāmies un uzsāku braukšanu, kad biju pārliecināts, ka gājējs vairs savas domas nemainīs. 🙂
  • Ļoti bieži izmantoju zvaniņu, vairums gājēji ir saprotoši un tiešām pavirzās sāņus. Taču iesaku to darīt no tālākas distances – nozvanot zvaniņu metra attālumā no cilvēka, vari saņemt neadekvātu rīcību, jo tavs zvans var tikti interpretēts kā uzbrukums, nevis brīdinājums vai lūgums dot ceļu.

Šobrīd pārvietoties pa pilsētu ar velo man patīk un pie šādas konfigurācijas man viss apmierina – netraucēju auto, auto netraucē man, cenšos netraucēt gājējiem un cenšos, lai gājēji netraucētu man. Uz ielām pamanu daudz vairāk zināmu cilvēku, piem. aizvakar uz Skolas ielas ietves redzēju Raimondu Paulu, šaubos, vai pamanītu veco vīru, ja brauktu ar auto 🙂

Ļoti ceru, ka jauno likuma iniciatīvu ar aizliegumu velosipēdiem pārvietoties pa gājēju ietvēm, noraidīs kādā no apstiprināšanas instancēm, jo kā zināms līdz reālam likuma spēkā stāšanās brīdim jānoiet gana tāls ceļš, ceru, ka kādā no likuma ieviešamas gaitas ceļa posmiem atradīsies kāds gana saprātīgs cilvēks, lai noraidītu likumu, kurš veicinātu ļurīgo madāmu priekšlaicīgu došanos citos medību laukos. 😀

Skaidri redzams, ka dzīvniekam ir viedoklis par cilvēku atrašanos viņa teritorijā.

Melnais alpaks

Melnais alpaks

Daina, kurai ir arī māsa Laima, savukārt kurai ar Jāni ir kopīgs bērns, sacēla milzīgu ažiotāžu internetā par to, ka Latvijas Pasts atrodas akmens laikmeta stadijā. Divi stāsti grūti salasāmi viņas blogā, komentāri vispār nesalāmi, bet nu sižeta līnija aptuveni tāda – es padirsu pasta aicinājuma lapiņu un nevaru saņemt sūtījumu, tāpēc vainīgs ir pasts; sūtītājs nepareizi norādīja saņēmēja vārdu, arī šeit vainīgs pasts. Par pēdējo, kā rāda Latvijas Pasta izsekošanas sistēma, paciņa joprojām (22.04.2015) nav nonākusi pie saņēmēja.

Jānis Laima

Jānis Laima

Par pirmo gadījumu varu vien teikt, ka cilvēki pārāk nenopietni attiecas pret viņiem nosūtītu dokumentu, kā rezultātā notika tas, kas notika, savukārt otram gadījumam zinu lielisku “apkārtdarbību”. Ir jāpazvana uz pasta nodaļu un jāpiesaka sūtījuma piegāde uz mājām. Parasti to dara Latvijas Pasta kurjers, kuri mēdz būt pielaidīgāki attiecībā pret formalitātēm un ja reiz paciņa ir atvesta, diez vai vēlēsies to nogādāt atpakaļ.

Par vīpsnāšanu saistībā ar akmens laikmetu pastā būšu piesardzīgs. Zinot kādā sabiedrībā dzīvojam, kur liela daļa indivīdu joprojām domā “kā lai appiš sistēmu” kategorijās esmu priecīgs, ka Latvijas Pasts sūtījumus neizsniedz cilvēkiem, kuri vienkārši aizgājuši ar aicinājuma lapiņu un kura dati ar lapiņā rakstīto nesakrīt. Jo tie dati, tas ir vienīgais, kas Latvijas Pastam ir. Sūtījumam nav nekādas loģiskas sasaistes ar fizisku personu kādā no reģistriem, atšķirībā no Dainas minētā CSDD. Ir tikai plika adrese un vārds, uzvārds – bez personas identifikācijas. Šis ir gana labs iemesls būt nedaudz piekasīgiem, ja kaut kas nesakrīt.

Ir vērts sūtītājam lieku reizi pieteikt, lai norāda pareizu vārdu un uzvārdu. Ārzemju pirkumu portālos rakstu savu vārdu ar īso “a”, lai nebūtu problēmas saistībā ar fontu nesakritību sūtījumos, tos saņemot. Mēs dažkārt aizmirstam, ka tas tomēr ir svarīgi.

Pirmo reizi mūžā es patiesi lepojos ar tagadējo Latvijas Valsts prezidentu, jo viņš ir pateicis to, ko ir pateicis. Patiesībā mums būtu jāpateicas viņām par šiem 4 gadiem, jo tieši tik bija vajadzīgs, lai visiem pierādītu, ka – Nē, par valsts prezidentu nevar būt katrs, kurš to vēlas. Labi – varēt var, bet nevajadzētu. Paldies Tev, Andri, ka devi mums šo pieredzi un paldies, ka pieņēmi lēmumu nekandidēt.

Es

Es “Pishhh” to otro termiņu!

Pēdējā laikā no dažādiem avotiem dzirdamas diskusijas par to, vai prezidenta vēlēšanām jābūt atvērtām (kur visi zin, kurš par vai pret kuru ir balsojis), vai slēgtām (kur amatpersonas ievēlēšana notiek līdzīgi kā mēs, mirstīgie ievēlam parlamentu vai pašvaldību – kur zināms tikai rezultāts). Un man šī ņemšanās liekas smieklīga, jo kā vienam, tā otram balsošanas veidam ir savi plusi un mīnusi. Izsverot visus par un pret, man personīgi šķiet, ka efektīvāka un demokrātiskāka ievēlēšana tomēr ir tieši slēgtā, un paskaidrošu kāpēc.

Kā zināms, Saeimā ievēl 100. deputātus no 4 valsts reģioniem un Rīgas, kuri pārstāv kādu politisku spēku, nevis politiskos spēkus, kuri pārstāv deputātus, līdz ar to slēpts balsojums varētu izslēgt partijas vai frakcijas uzspiestu balsojumu un tā nepildīšanas gadījumā, atbrīvot no politiskās izrēķināšanās no partijas biedru puses. Deputātam balsojot slēpti, viņš var paust savu viedokli nebaidoties par sekām.

No otras puses – pie šāda scenārija var realizēt situāciju, kad piem. Aivars no kādas ostas mazpilsētas neKurzemē 51 deputātam individuāli izdara kaut ko labu (piem. minetu) un tādējādi var tikti ievēlēts par prezidentu, savukārt visi 100 tautas kalpi kā viens varētu atbildēt, ka par Aivaru nav balsojuši. :naac:

Galu galā, lai rīkojas pēc sirdsapziņas, galvenais, lai mūsu valsti 4 gadus nepārstāv kārtējā katastrofa. Kā teica Streips – prezidents ir vispubliskākā publiskā persona Latvijā. Nav jau svarīgi, kā mēs viņu ievēlam, svarīgi ko ievēlam! 😉

Audio clip: Adobe Flash Player (version 9 or above) is required to play this audio clip. Download the latest version here. You also need to have JavaScript enabled in your browser.

Neticami, bet Rīgas centrā redzēju mazos, zaļos, iespējams pieklājīgos cilvēciņus. 😀

Zaļie cilvēciņi

Zaļie cilvēciņi

Cerams tie ir vienīgie zaļie cilvēciņi, kurus redzam Rīgas ielās! 😉

Policija Čivinātavā un Sejasgrāmatā aicina meklēt risinājumu vardarbības skolās mazināšanai

Ja kāds nenojauš pieaugošās skolēnu vardarbības iemeslus, te būs manas domas par to:

Mēs ar savu toleranci, politkorektumu un cilvēktiesībām esam iebraukuši normālā auzu laukā. Gribu salīdzināt procesus skolā, kad tur mācījos es, un kā skolās ir tagad. Atceros tikai vienu reizi, kad kāds no klases biedriem kādai no skolotājām būtu pateicis “ej dirst” vai tamlīdzīgi. Ok, vienu gadījumu atceros, bet tas bija derību ietvaros un neviens neticēja, ka viņš tiešām pateiks “Skolotāj, fuck you”. Un jā, lai gan nesekoja tūlītēja pretreakcija, tomēr soda sankcijas pēc tam izjuta visa klase. 🙂

Pārsvarā par dažādiem pārkāpumiem sekoja dažāda smaguma sodi, piemēram varēja izslēgt no skolas kaut vai tikai par baumām, ka esi skolā lietojis alkoholu. Skolotāji un skolas personāls mūs ik pa laikam kārtīgi vai mazāk kārtīgi izlamāja atkarībā no pastrādāto mēslu apjoma un seku smaguma. Mēs ne tikai respektējām skolotājus, bet arī no tiem pat nedaudz baidījāmies.

Ko var novērtot skolā mūsdienās? Nedod Dievs kāds skolotājs uzšaus visatļautīgam kverplim pa ausi, viņu taču momentā par to atlaidīs. Bet policija un sociālie darbinieki tikai brīnās… Kā tad tā? :hvz:

Edgara olas

Tas, ka mūsu Ārlietu ministram Lieldienas pagājušas jautrā vienradža zīmē, tapis skaidrs katram, kurš lasījis viņa atskārsmes Twiterī…

Un tomēr atļaušos piezīmēt – viņš ir viens no retajiem politiķiem, kurš savus uzskatus, kā jau brīvā valstī, pauž, neskatoties uz to, ka tas varētu kādam nepatikt. Un, manuprāt, tas nav nekas nosodāms. Kaimiņzemes prezidentu Ilvesu par viņa vaļīgo izrunāšanos mēs cildinam, bet no Rinkeviča tagad gaidām demisiju? Stulbi kaut kā…

Varbūt tekstā par SC un NA mērķiem ir nedaudz pārspīlēts, tomēr šo abu partiju vēlme, pēc iespējas stingrāk ierobežot tiesības uz brīvu izvēli ir slimīga. Kamēr SC vienkārši kopē Kremļa aizliegumu politiku, priekš tūdaliņiem no NA tas ir kas neparastāks, vēl jo vairāk ņemot vērā Parādnieka daudzsievības faktoru. Tāda dubultā morāle vien sanāk. Šis arī lieliski parāda, ka pie šādas Latvijas politiskās situācijas NA un SC viens bez otra nespēs eksistēt. Viņiem ir izdevīgi vienam uz otru pariet un kad tas izdevīgi, kopīgi pariet uz kādu liberālāku pārstāvi.

Par otro tekstu varu tikai pateikt, ka ir jābūt pilnīgam vates surogātam, lai nesavilktu paralēles starp tiem laikiem Vācijā un šiem laikiem Krievijā… 😐

Personīgi es ļoti cienu Rinkeviča kungu, par uzdrīkstēšanos pateikt to, par ko domā daudzi, bet skaļi neviens neuzdrīkstas teikt baidoties no sekām. Un vēl… Tuvojas taču praids un prezidenta vēlēšanas… Un mums būtu nepieciešams kāds, ar olām! 🙂

Saskaņotie resursi!