Saraustītās ūsas

Pirms neilga laika jau rakstīju, ka kāds paraustīja mani aiz ūsām un pieteicos Rīgas maratonam. Nu tas ir jau noticis un esmu sasniedzis mērķi – noskriet 5 kilometrus daudz maz cienīgā laikā – 35 minūtēs. Par padarīto man piešķīra bleķa medaļu un virtuālu diplomu. Nepiešķīra maisiņu ar dzērieniem un uzkodām kā pārējiem, labi, ka dēls pie tāda tika, padalījās ar ūdeni un pusi ābola pēc finiša. Paldies Tev, vecīt! 😉

Virtuālais diploms

Virtuālais diploms

Par pašu 5 kilometru distanci varu pateikt pāris lietas. Tur bija ļoti daudz cilvēku, kuriem nemaz nevajadzētu skriet. Otrkārt – šiem cilvēkiem, kuriem nepavisam nevajadzētu skriet, vajadzētu sākt distanci no aizmugures. Tā kā nebiju pārliecināts par savām spējām, startā iestājos aptuveni bara vidū, tā, lai ātrie būtu priekšā un es tiem nemaisītos, savukārt lēnie būtu aizmugurē un tie savukārt nemaisītu man. Neskatoties uz to, ceļā nācās apdzīt tūkstošus skrējēju un gājēju, kas šķiet bija pārvērtējuši savas spējas, tajā skaitā arī Lauri Reiniku, par ko pat atļāvos nedaudz ieņirg čivinātavā. 

Ja vēl kādreiz kāds mani saraustīs aiz ūsām, tad nākamreiz skriešu 10 kilometrus. Dēls (sparinga partneris) arī ir viensprātis, ka ar 5 kilometriem ir par maz un nedaudz par traku. Grūti skriet, ja nav iespējams nokoncentrēties uz rāmu, atbilstošu skriešanas ritmu, kamēr visu laiku ir jāuzmanās, lai neuzkāptu kādam uz galvas un kā apskriet kārtējo ejošo šķērsli. Tālāk dažas (četras) bildes no maratona, kurās esmu nedaudz redzams. Brīdinājums, bildēs nav nekā estētiski baudāma!!! (Spied šeit, lai izlasītu visu rakstu)

Ūsu raustīšana

Kādā prāta aptumšošanās brīdī pieteicos Rīgas maratona 5 kilometru distancei. Tas galvenokārt notika tāpēc, ka neviens nepieteicās par pārinieku Stipro vārguļu skrējienā, kurš notiks šo svētdien. Lieki teikt, ka pirms tam tradicionālu gargabalu esmu skrējis tikai skolas gados un arī ne visai azartiski. Skriešana skolas stundās drīzāk asociējās ar pīpēšanu aiz publiskajām stadiona točām nevis sporta aktivitātēm, jo pīpēt bija krutāk. Taču šobrīd es jau 3 gadus nesmēķēju…

Pieteikšanās dēļ nācās nedaudz pamainīt savu iknedēļas treniņu plānu un no slēpošanas kardiotrenežiera pārkāpt uz skriešanas celiņu. Mans mērķis – noskriet 5 kilometrus 35 minūtēs sākumā likās vieglāks nekā tas patiesībā ir. Pēc vairākiem skriešanas piegājieniem tapa skaidrs, ka viegli nebūs un ķermeņa liekais svars šo procesu nekādi neatvieglos, tāpēc ir jāskrien un jāskrien, lai uzlabotu savu formu no ovālas uz stabveidīgu. Un es skrienu…

Run, forest, run!

Run, forest, run!

Nez, kas tajā dienā raustīja aiz ūsām, bet vienudien izdomāju skriet blakus spogulim. Ūsu raustītājs joprojām bija nepielūdzami aktīvs un izdomāju spogulī paskatīties, kā tad TAS īsti no malas izskatās… Protams, es paskatījos. Un tagad man ir radušies vairāki jautājumi.

  • Vai vīriešiem mēdz būt sporta krūšturi un ja tā, kur tos var iegādāties?
  • Vai var krūšu galus aizlīmēt ar plāksteri?
  • No kāda materiāla tiek ražoti skriešanas trenežieri, ja tie pēc vairākām manis skriešanas reizēm vēl nav salūzuši?
  • Vai eksistē brilles ar automātiskajiem sviedru tīrītājiem?
  • Kā atbrīvoties no indiāņa cienīgas sarkanās ādas krāsas uz sejas?
  • Kurš izdomāja, ka skriet ir forši?

Plāns turpmākajai sporta dzīvei ir sekojošs – mēģināt noskriet tā, lai nebūtu jāpārbauda, kur dakterējās Ušakovs un atkarībā no gandarījuma izlemt, vai turpināt skriet, vai atgriesties pie tradicionālā kardiotrenežiera ar slēpošanas simulēšanas elementiem.

Sākšu ar anekdoti. -Kā uzzināt, ja kāds ir veģetārietis? -Neuztraucies, viņš tev to obligāti pateiks pie pirmās izdevības. (Anekdotes beigas)

Veģetārietis

Veģetārietis

Pirmo reizi mūžā nolēmu pamēģināt un nu jau gandrīz mēnesi, gavēņa laikā atturos no alkohola un saldumiem. Bez jebkāda reliģiska pamata un motivācijas. Mans motivācijas dzinējs ir vēlme pārbaudīt, vai varu 40 dienas atturēties no alkohola tā pat vien, tādējādi pierādot sev un citiem, ka neesmu alkoholiķis, savukārt saldumi tika izvēlēti kā papildu nosacījums uzdevuma sarežģīšanai. Jautāsiet, kādēļ neatteicos no gaļas, atkārtošos – mans motivācijas dzinējs nav reliģija un es skaidri apzinos, ka esmu plēsējs un bez gaļas nevaru. Teiksiet, ka tas nemaz nav tik grūti? Uzreiz atbildēšu – Jūs maldāties, atteikties no gaļas ir ļoti, ļoti grūti. Patiešām.

Ja no alkohola lietošanas izdodas izvairīties diezgan veiksmīgi, tad saldumi tomēr ir spējuši mani novirzīt no patiesā gaismas ceļa, bet patiesībā tas mani it nemaz nesatrauc. Tas, par ko es aizdomājos, ir fakts, ka to, ka nelietoju alkoholu, esmu postulējis diezgan lielam cilvēku skaitam. To saprasdams sāku domā, a nez kāpēc tā? Kāpēc es viņiem to esmu teicis? Vai tiešām man likās, ka tas viņiem varētu būt svarīgi? Nē! Tas ir svarīgi man! Pateikdams Jānim, Pēterim, Ilzei un Anniņai to, ka līdz Lieldienām esmu atturībnieks, es patiesībā zemapziņā sagaidu, ka viņi mani atbalstīs un palīdzēs šajā grūtajā brīdī izturēt līdz galam.. It kā tas nav nemaz tik grūti, vakariņu laikā dzert bērzu sulas, nevis alu, vīnu vai 50 gramus stipro, taču acīm redzot zemapziņa pēc tā ilgojas…

Šādā apgaismības brīdī es sapratu, ka šeit var savilkt paralēles ar veģetāriešiem, kuri tādi kļuvuši piemēram modes dēļ… Noteiktā sabiedrības šallīgākajā daļā pēkšņi kļuva populāri neēst gaļu, jo tā ir slikta enerģija, bet ja tu ēdi gaļu, saņēmi nosodījumu un apvainojumus zvērīgumā, kas iespējams draudēja ar izstumšanu no minētās sabiedrības daļas kopiņas un vientuļu nāvi vecumdienās. Augstāk minētā rezultātā daudzi kļuva par pasīviem veģetāriešiem modes un sabiedrības spiediena dēļ. Visticamāk jau viņi paši saprata ko dara un uz ko iet, taču tā zemapziņa, neliete…

Pasīvais veģetārietis ik uz soļa visiem atgādinās, ka neēd gaļu, nevis tāpēc, ka ar to lepotos, bet galvenokārt tāpēc, ka meklē atbalstu sevis izvēlētajam barības ķēdes ceļam, tādējādi cenšoties nostiprināt šo savu pārliecību.  Jautāsiet, kā atšķirt pasīvo no aktīvā veģetārieša, varu jums pateikt, ka veģetārietis ir cilvēks, kurš neēd gaļu, nevis par to visiem stāsta. Zinu vairākus veģetāriešus, par kuru paradumiem uzzināju vēl daudzus gadus pēc tam, kad viņi par tādiem kļuva, cits veselības, cits ticības dēļ. Viņi nejautās, vai tajos salātos ir gaļa un neteiks, ka neēdīs tos, kaut lūdzaties, ja atbildēsiet apstiprinoši. Viņi mierīgi sakrāmēs sev šķīvī rīsu kaudzi un notiesās tos kopā ar zaļumiem bez īpašām ceremonijām. Neizturēsimies nicinoši pret pasīvajiem veģetāriešiem, bet ik reizi samīļosim viņus un izteiksim līdzcietību, kā arī paudīsim sapratni, pat ja tā būtu liekuļošana, jo tas, ka viņi dodas pa nepareizo, sev izvēlēto ceļu, viņiem jāsaprot pašiem. Viņi līdz tam nonāks agri vai vēlu, bet pagaidām izturēsimies līdzcietīgi.

Un nobeigumā vēl viena anekdote. Ezītis sēdēja uz celma un nodarbojās ar pašsuģestiju “Es negribu čurāt, es negribu čurāt, es negribu čurāt…”, pēc brīža ezītis ar pašsuģestiju turpināja nodarboties izsakot nedaudz savādāku frāzi “Tas nebiju es, tas nebiju es, tas nebiju es…”

Turpiniet neēst gaļu, es turpināšu nelietot alkoholu, saldumus un par to stāstīšu visiem, kurus satikšu savā ceļā līdz pat Lieldienām, lai Dievs mūs visus sargā! :naac:

Zemes stunda

Zemes stunda ir starptautisks pasākums, kura dalībnieki tiek aicināti izslēgt gaismu un maznozīmīgās elektriskās iekārtas uz vienu stundu marta pēdējās sestdienas vakarā no 20:30 līdz 21:30 pēc vietējā laika. Simboliskās akcijas mērķis ir aktualizēt klimata pārmaiņas un popularizēt elektroenerģijas taupīšanu ikdienā. Bla bla bla… (Wikipedija)

Lūk ko man gribās pateikt. Tas viss ir pilnīgākā huiņa. Nu kā var tas, ka es stundu sēdēšu tumsā, izmainīt klimatu vai popularizēt elektroenerģijas taupīšanu? Tam nav nekādas loģiskas saiknes. Tas, kas mūsdienu primitīvi taisngriezeniskajā sabiedrībā varētu efektīvi popularizēt elektroenerģijas taupīšanu, ir elektroenerģijas patēriņa cenu celšana. Sāpīgi, bet ļoti efektīvi. Manās mājās visas iespējamās gaismas spuldzes jau sen ir nomainītas uz LED un luminiscējošajiem gaismas ķermeņiem, kā rezultātā šķiet, esmu ieguldījis pietiekami daudz līdzekļu, lai varētu jebkurā diennakts laikā sēdēt savās mājās gaismā un nebojāt savu tā jau sabojāto redzi. Tas, ka uz stundu izslēgsi savu datoru, televizoru, apgaismojumu un citas pie rozetes piesietās elektroierīces nekādi neatsvērs to, ka šo stundu lupīsi savā mobīli izgaismotajā ekrānā, kura ražošanas procesā dabā tika izmestas tik daudz indīgas blakus vielas, ka varētu noindēt veselu Āfrikas badacietēju ciemu, priecādamies par Instagramā redzamām melnajām bildēm.

20140330-130647.jpg

Un par tām klimata pārmaiņām. Šaubos vai tās vienas stundas laikā tika izslēgta kaut viena TEC, HES, AES un cita tipa elektrības ražošanas vienība, kas varētu šajā brīdī nepiesārņot gaisu, ūdeni vai citus zvērus, kas varētu neveicināt klimata pārmaiņas. Jaunākie, visticamāk Britu zinātnieku pētījumi liecina par to, ka klimats uz zemes nav un nevar būt konstanta parādība. Neviens vēl nav izdomājis tādu klimata etalonu, pēc kura varētu secināt, ka klimats mainās tieši cilvēku neapdomīgas rīcības dēļ. Jebkurš apgalvojumsr šo tēmu (jā arī šis), ir no pirksta izzīsti secinājumi par pamatu ņemot faktus, kas iespējams spēlē pašu minimālāko lomu. Patiesība ir tāda, ka zemes attālums no saules nav nemainīgs lielums. Mēs saulei pietuvināmies, tad no tās attālināmies, kā rezultātā uz zemes nonāk vairāk vai mazāk saules staru. Lūk jums izskaidrojums arī ledus laikmetam un lielo reptiļu iznīcībai. Jā, un arī tas ir izzīsts no kāda pirksta vai cita locekļa.

Tie, kas Zemes stundas laikā staigāja pa rajoniem un iespējams zinātu, kur dzīvoju, varētu iesaukties “Bet Māri Alksni! Es biju pie tavas mājas un redzēju, ka tavos logos nedeg gaisma! Tu tik un tā tomēr piedalījies Zemes stundā!”, taču sarūgtināšu – manās mājās gaisma nebija iedegta tikai tāpēc, ka kaķi redz tumsā, savukārt pats traucos mežonīgā ātrumā (90 km/h) pa Tallinas šoseju iznīcinot litriem fosilo degvielu un dedzinot te četras, te sešas halogēnas spuldzes un domājot par to, kas gan ir lētāk 1 stundu dedzināt vienu vienīgu sveci pa 1.45€ no kuras šā kā tā jēga maza vai LED spuldzi, kura patērē 1.45€ mēnesī!

3 gadi bez smokinga

Kā liecina zemāk redzamais čivinājums, šodien ir tieši 3 gadi, kopš nesmēķēju.

Čivinājums

Čivinājums

Pa šiem trim gadiem esmu normāli pieņēmies miesā un svarā. Tikai tagad svara pieaugšana ir apstājusies un ir cerība, ka pareizi ēdot tas varētu atkal samazināties. Šķiet būtiski ir arī kustēties, domāju pavasarī sākt uz darbu braukt ar velo. Esmu atguvis ožu. Varu pa gabalu saost ēdienu, sajust tā smaržas īpatnības, bez problēmām atpazīt zināmas garšvielas, kuras tam pievienotas. Diemžēl varu sajust arī, ja kolēģim slikta elpa… Varu uzskriet līdz piektajam stāvam bez aizdusas. Esmu aizmirsis, kas ir klepus no rītiem, pusdienā un vakarā. Taču kas man nav skaidrs – kā visus tos padsmit gadus, kuros smēķēju, es varēju pat pie -30 grādiem stāvēt uz balkona un salt tikai tāpēc, lai pabarotu galvā mītošo nikotīna monstru.

Kā kaut kur lasīju – smēķētājs atmetot smēķēšanu nekļūst par nesmēķētāju, bet gan nesmēķējošu smēķētāju. Arī es bieži smēķēju pa sapņiem, taču darot to sapnī jūtos ļoti vīlies sevī, pat dusmojos, ka atkal esmu atsācis smēķēt. Un ir patīkami, ka pamostoties saproti, ka patiesībā tas bija ļauns murgs. Reiz vienā sapnī kāds mani cienāja ar cigareti, es paņēmu to rokās, skatījos uz to un cienātājam atbildēju – Es taču nesmēķēju, kādēļ tu man piedāvā cigareti? Likās, ka līdz ar šo sapni mani murgi par smēķēšanu beigsies, taču nē, joprojām ik pa laikam nosapņoju savu vilšanos sevī. Un varbūt labi vien ir, ka tā. Šādi murgi man atgādina, cik nožēlojami es justos gadījumā, ja atsāktu smēķēt.

Paldies visiem, kuri mani atbalstīja izdarot pareizo izvēli pirms trim gadiem. Bez jūsu uzmundrinošās līdzdalības tas, protams, būtu izdarāms, taču daudz grūtāk. Jūs pat nespējat iedomāties, cik lielu lomu ir ir spēlējis tieši jūsu atbalsts. Paldies jums par to.

Maigā vara

Ne tikai austrumu kaimiņvalsts Latvijā realizē tā saucamo maigo varu, šķiet arī Rīgas Dome piekopj ko līdzīgu. Stāsts ir pavisam vienkāršs – manā rajonā kāds kaimiņš regulāri pasācis likt savu visticamāk ne privāto transportlīdzekli zālienā. Manā skatījumā tas it kā nav ļoti liels pārkāpums – daļēji iebraukt zālienā, lai citiem netraucētu, tomēr ja to dara sistemātiski, brutāli, pat ja citur brīvas parkinga vietas, un laikā, kad zeme “atlaižas” no sala, un ir īpaši mīksta, tas nav īsti forši.

Busiņš zālienā

Busiņš zālienā

Tā kā dzīvoju blakus skolai, tad rajonā bieži staigā kārtībnieki un ik pāris stundas garām pabrauc pa kādam pašvaldības policijas busiņam. Iedomājos, ja jau šeit pašvaldības policija apgrozās ļoti bieži, gan jau kāds ielīmēs plāksteri. Busiņš tur nostāvēja diennakti – nulle reakcijas.

Gāju vispasaules lielākajā ķengātavā prasīt, kā tad ir, varbūt kaut kas ir mainījies un parkings zālienā ir tik pat normāla prakse kā dzīvojamās zonas tranzīts. Sanāca tāda interesanta diskusija…

Diskusija ar Rīgas Pašvaldības policiju

Diskusija ar Rīgas Pašvaldības policiju

Diskusijas procesā redzamas pretrunas – Rīgas Pašvaldības policija taisnojas, ka nevar būt visur klāt, kamēr @cepum_s apstiprina, ka itin bieži rajonā redzami viņu pārstāvji. No kā var izsecināt, raksta pirmajās rindās pieminēto – arī Rīgas Dome izmanto maigās varas taktiku. Vai tā varētu būt, ka ir dots rīkojums policijai uz savu galvu ar sodīšanu neaizrauties, ja vien par to nesūdzās iedzīvotāji, lai neradītu nevajadzīgu negatīvu attieksmi pret varas spēkiem? Kaut kāda dubultā morāle noteikti tur darbojas. Vai varbūt ir runa par parastu slinkumu? 🙁

Passbook Latvijā

Kārtējo reizi pērkot kaķim pārtiku specializētā mājlopu veikalā, secināju, ka no visām miljons atlaižu kartēm neesmu paņēmis tieši šim veikalam paredzēto. Uz pārdevējas jautājumu – vai jums ir mūsu lojalitātes karte, dusmīgi atbildēju, ka jā, ir – mājās, vienā lielā čupā kopā ar citām lojalitātes kartēm! Liels bija mans pārsteigums, kad pārdevēja pajautāja, vai man ir viedtālrunis, jo tagad iespējams lojalitātes karti ielikt viedtālrunī. Pārsteigums tādēļ, ka šādu opciju piedāvāja tieši pārdevēja, nevis, ka lojalitātes karti varētu “ielikt” telefonā. Pēc manas apstiprinošas atbildes man tika iedota lapiņa ar instrukciju iTelefoniem un Andriem. Vēlāk mājās veicot nepieciešamās, instrukcijā norādītās darbības, secināju, ka iTelefoniem tiek izmantots iebūvētais Passbook. Tad nu lūk – šī ir pirmā reize, kad redzu jēdzīgu pielietojumu iPhone iebūvētajai Passbook aplikācijai Latvijā.

Vārdā nenosauktas firmas lojalitātes karte

Vārdā nenosauktas firmas lojalitātes karte

Респект и уважуха! 😉

Viktors

Izrādās savulaik Latvijas kauns un negods – Viktors Alksnis ir cielējis uz alksnis.net.

Ko darīt ar alksnis.net?

Ko darīt ar alksnis.net?

Tiesa, tad pēc šīs adreses atvērās nevis mans blogs, bet gan kaut kāds jocīgs resurss par ziediem. Lai vai kā, labi, ka paspēju pirms Viktora Alkšņa Imanta dēla! Cilvēks, kura dēļ mani bērnībā (Atmodas laikā) daudz apcēla uzvārda dēļ, nav pelnījis tādu foršu domainu! 🙂

Latvieši allaž ir koķetējuši ar uguni. Ne velti mēs esam gandrīz vienīgie, kuri nodarbojas ar pērnās zāles dedzināšanu. Tāda sajūta, it kā tautas gēnā būtu iekodēts – ja kaut ko var nodedzināt, tad tas noteikti ir jādara. Varu derēt, ka saulainā rudens dienā īsts latvietis pieiet pie pļavas, skatās tālumā un berzējot rokas pie sevis nosaka: “Nē, šito nevar pļaut, šis pēc tam pavasarī būs kārtīgi jānosvilina!”. Kā sacīt, neatliec uz rītdienu to, ko var atlikt līdz pavasara kūlas dedzināšanas laikam! 🙂

That`s cool!

That`s cool!

Taču šoreiz ne par kūlu! Viss sākās kā joks par čeku dedzināšanas tēmu Twiterī.

Kā zināms, katrā jokā ir sava daļa taisnības un jā, esmu diezgan skeptisks gan šajā “čeku” jautājumā, gan horoskopos kā tādos. Manuprāt, ja vēlies, lai Tev nauda turētos, tad a) centies to lieki netērēt; b) kustini savu sasodīto pakaļu, strādā, un nopelni to, nevis paļaujies uz kaut kādu čeku pelnu kaisīšanu vējā, datumos, kurus tev īpaši norādījis kāds cilvēks, kurš par šī datuma nosaukšanu no tevis saņēmis naudu un nesniedz nekādas garantijas, neskatoties uz to, ka viņam par pakalpojuma sniegšanu vajadzētu tev izsniegt čeku. Cik ironiski. Iedomājaties, kas notiktu, ja mēs visi zemes iedzīvotāji kā viens, bez izņēmuma sāktu dedzināt čekus – pasaule taču kļūtu stāvus bagāta, vai ne? 😀 Savukārt, ja vēlies, lai tev veicas kopumā – sāc ar sevi – esi labs, domā un dari labas lietas, esi nesavtīgs, un cilvēki pret tevi labi attieksies, novēlēs veiksmi un neatdarīs ar ļaunu, nevis lasi horoskopus un gaidi no zvaigznēm novēlušos brīnumus! 🙂 (Spied šeit, lai izlasītu visu rakstu)

Pārdomas par euro

Ik pa laikam dzirdu daudzus ļaužus raudam, ka nu esam zaudējuši kādu daļu no mūsu Latvijas – tās unikālo valūtu. Iespējams, ka tā arī ir, taču neaizmirsīsim, ka savā laikā no savām markām bija jāatsakās Vācijai, Francijai no frankiem un tā par katru no eirozonas valstīm. Kas ir štrunta lats attiecībā pret to pašu vācu marku, kura atšķirībā no mums, bija atzīts maksāšanas līdzeklis ne tikai “mātes” valstī. Un kā redzams, nekas traks ar šīm valstīm vēl joprojām nav noticis. Arī mūsu kaimiņos – Igaunijā joprojām runā igauniski…
Ne jau valūta veido valsti. Valsti veido politiķi, kurus ievēl tauta. Būsim šogad atbildīgāki savas izvēles paušanā, ok? 😉

Saskaņotie resursi!